| |
[19. Okt 2014|08:37] |
Bija kaut kāds jocīgs sapnis. Laikmets bija tā kaut 20gs. 30tie gadi.
Valts nenosakāma, vai nu Vācija, vai Asv, vai kaut kas cits.
Stāsts par kādu jaunu meiteni, ar ļoti spēcīgu raksturu un ideāliem.
N-tās ainas kuras neatceros, bet kādā brīdī ar viņu centās iepazīties
kāds armijas virsnieks, čalis tīri izskatīgs, bet nu krietni pāri 30
tāds nobriedis vīrietis. Meitenei kaut kas ap astoņpadsmit.
Nu jā tad bija visādas savādas sarunas. Meitnei kaut kāda konforntācija ar māti.
Un pati dīvainākā aina. Meitne kaut ko samelojusi, pa nakti negribēja doties mājās, jo teikusi, ka paliks kaut kur citur, pie draudzenes.
Un lai nebūtu teiktais jāmaina nakšņoja savā automobīlī. Jā viņai tāds bija, retro apaļiem stūriem, modeļos diemžēl neorientējos.
šķiet bija sadomājusies, ka pastāv iespēja pavadīt nakti ar kungu, bet notikumi pavērsās citādi.
Tad nu viņa pavada nakti autiņā, nakts tumša, ir baisi, viņa nododas visādām pārdomām.
Arī par intīmās dzīves sfēru viņai informāciju neviens nav devis, viņai pašai ir tikai kaut kāda mītiska nojausma, kas ir tas..
Un tad tumšajā baisajā naktī, kāds klauvē pie automobīļa..
Kā izrādās tas ir meža vecis, vecais celms- tāds pasaku personāžs, tāds sūnains koka bluķēns, ar roķelēm, kājelēm, sejiņu, jocīgi ķerstošu balsi.
Pilnīgi neiederjās stilistikā, jo filma bija tāda gaumīga, melnbalta pilnīgi autentiskā garā.
Man viņš izskatījās tīri baiss, turklāt vēl naktī... Bet meitene viņu nekavējoties ielaida,
laikam sens pasaku draugs..
Tad nu vecais celms viņai sāka skaidrot tos jautājumus, kurus tajā laikā parasti meitām skaidroja mātes..
Savā nedaudz čīkstošā, vecā celma balsī, līksmi stāstīja, ka nekā tur briesmīga nav, tas ir pavisam vienkārši!
Un rādīja kaut kādas ilustrācijas no koku pasaules. |
|
|