| |
[15. Aug 2014|23:27] |
Satiekas divi cirvji
- ko tu tāds truls, vienos robos, šausmas!
- eh, saimnieks ar folkloru aizrāvies, sadzēries, skaitīja kaut ko pie sevis: "no akmeņa civi tēst, no ūdeņa virvi vilkt", nonāca pie kāda akmens un ka sāka skaldīt, dzirksteles vien pa gaisu, līdz spēki beidzās turpat arī atlūza... nakti pārlaida "ar akmeni pagalvī".. No rīta pamodās pohains ar baigām galvas sāpēm, kunkstēja un vaidēja.
Paskatījās uz mani un noteica: "cirvis arī sapists", pagrozīja un iesvieda krūmos. Tā redz devos pasaulē laimi meklēt.. Bet ko tu še dari?
- Atpūšos...
- Skatos, tev gan daudz labāk klājies kā man- piere vesela, asmens ass! Tikai kur tu tā nosmērējies?
- Mani arī meistars iesvieda krūmos. Paveica darbu un aizsvieda.
- Varbūt tu biji nepaklausīgs?
- Kāds nepaklausīs! Darīju ko liek, sašķēlu to galvaskausu uz pusēm kā pagali!
- Oho... un kam piederēja tas galvaskauss?
- Kaut kādai sievietei. Redz kur man tagad tikušas dažas viņas matu šķipsnas.
- Tev piestāv! Nu ko abi tā sēdēsim krūmos, uzdziedāsim īstu cirvju dziesmu!
Es cērtu, es cērtu!
Es skaldu un valdu
Kas bija viens-
tagad būs divi
Kas bija vesels-
Tagad uz pusēm
Kas stāvēja stalts-
Nu zemē guļ
Un skaidas lec
Un skaidas lec |
|
|