| Baloži |
[14. Maijs 2014|16:31] |
Staigājot pa savu 9-stāveņu pagalmu atcerējos epizodi, no ļoti agras bērnības.
Man tad vecums varētu būt kādi 10 gadi ne vairāk, varbūt pat mazāk.
Jau tad, biju pamatīgs mājās sēdētājs. Bet kādu dienu, vēroju pa logu, kā spēlējas citi bērni.
Laikam kādā grāmatā biju izlasījis, ka tas ir lieliski- spēlēties ar citiem bērniem. Un jau tad
sāku ilgoties, pēc īstās dzīves. Saņēmu dūšu un devos.
Protams tad man nebija ne mazākās jausmas, kā var ar kādu nepazīstamu iepazīties.
Skolā... tur jau varēja, bet skolā cik atceros, mani kontakti pārsvarā bija briesmīgi.
Tad nu domāts darīts, aizeju pie jauniešiem- vēroju ko viņi dara, uzsāku sarunu. Sākumā kaut kāds tizlums un abpusēja mulšana.
Bet tad kaut kā, nez no kurienes tas tika ierosināts- sākām ķert baložus cilpās. Tika uztaisīts tāds auklas laso.
Aukla tika nolikta zemē, tāda pagara, pa vidu maize.
Atliek tikai gaidīt- kad kāds miera simbols nolaižas pamieloties, kad viņam kājas sāka ķerties auklā, atlika tikai strauji paraut.
Balodi noķērām, tad atkal laidām vaļā. Bet bija kad izrāvās un aizlidoja ar visu šņori.
Tīri interesanta nodarbe.
Bet nu jā- pēc tās reizes, interese par puikām pagalmā, man tikpat ātri izsīka.
Atradu daudz interesantākus draugus grāmatās un savās fantāzijās... |
|
|