| tumšajai |
[7. Apr 2014|09:40] |
pusnaktī melnā Saule aust
pusnaktī acu zāles plaukst
došos cauri meža brikšņiem
lai kļūtu redzīgs
redzīgs arī melnā gaismā
ak jā, jūtu, jau jūtu
tur smaržo tumsas puķes
melnās ziedlapiņas
atver manus plakstus uz iekšu
lai varu raudzīties pats savā tumsā
Es gribu redzēt, kā tu dejo
Tu ārprātīgi skaistā
Pinkās saķepušiem matiem
Tā, ka visa pasaule bailēs trīc
Tavu kailo ķermeni rotā krelles
krelles no nocirstām galvām
tās visas ir manējās
bailēs un skumjās saviebtām sejām
ir arī priecīgas, ir lepnas un gudras
es atceros katru reizi
kad tavs zobens negaidot pārcirta manu kaklu
un jutu kā ripoju tumsā
skaudrās sāpēs es kliedzu un raudāju:
"atdod, atdod man mani"
"es gribu dzīvot, es gribu mīlēt, es gribu lai man...,
es gribu būt...., es..."
un jutu, kā ataug jauna galva
citādāka, nekā iepriekšējā
un viss sākās no gala
šonakt man plecos ir pēdējā galva
mans pēdējais es
mana pēdējā seja
Es raugos tavā dejā
ir ļoti bail
bet savādas brīvības trīsas
liek doties tumsā uz priekšu
tumsā tuvāk tev
Pazemīgi noliecos tavā priekšā
un lūgnsā čukstu: "cērt"
atkal aukstais asmens iziet man cauri
Pasaule sagriežas virpulī
un jūtu manis vairs nav
un nekad vairs nebūs
Nu esmu viss un nekas
vienmēr un tagad
nu esmu mākonis un skatos sevī akmenī
es esmu koks kas skatās saulē
es esmu tu, kas skatās spogulī... |
|
|