| meli |
[5. Mar 2014|00:44] |
Konstatēju, ka varu izjust savādu neērtības sajūtu, ja manas domas nesaskan ar kāda cilvēka pārliecību.
Un kaut kādi instinkti spiež- pielāgojies, pieskaņojies!
Kaut vienam man bija citas domas, vai vispār likās stulbs konkrētais jautājums- saskaroties ar citu- tūdaļ jūtu kā iekšā kāds spēks sāk bikstīt.
Un es ļaujos, piekrītu. Turklāt tas nav tā vienkārši prāta līmenī, iekšēji vīpsnājot- nebūt nē- uz to brīdi spēju pilnībā iejusties, just un domāt kā tas otrs.
Kaspars Dimiters dziedāja- Kad klusēju, neprotu melot, kad runāju- jau protu.
Sanāk- ka nē. Meli sākas jau pirms runāšanas, pat pirms domāšanas.
Tajā brīdī protams, pat nerodas sajūta, ka meloju, jo esmu kļuvis par to otru, kuram tā ir patiesība.
Un tomēr, ir vēl kāds, augstāks es, kas to visu vēro no malas.
Viņš gan nemelo, bet viņam šķiet pilnīgi vienaldzīgi visi viedokļi.
Ar vienu otru mēs par to esam daudz runājuši, bet nu pie īstas skaidrības tāpat nenonācām.
Empātija, tā tomēr nav atbilde. |
|
|