| īstie cilvēki |
[28. Dec 2013|11:56] |
sāku skatīties zviedru seriāla Äkta människor 2. sezonu, nu ļoti spēcīgi. Specefektu gandrīz nekādu, nākotnes dizainam arī budžets nav atvēlēts, viss apmēram kā mūsdienās, vienīgi cilvēkveida hjuboti... kāds krievu tulks viņus tulko ļuboti...
Tad nu huboti, pēc izskata gandrīz neatšķirami no cilvēkiem, kuriem kāds neprātīgs ģēnijs uzrakstījis programmu- būt neatkarīgām personībām meklē savu vietu pasaulē, ļoti daudz ciešs, sagādā arī cilvēkiem ciešanas, ilgojas pēc ierastajām lietām, mājas, mīlestības, tuviniekiem. Bet ne visi- ir kas iet citā cilvēcības virzinā- tieksmē pēc varas un spēka, soļojot pār līķiem. Katrā ziņā tur ir daudz oriģinālu sociālo un personīgo attiecību apspēļu ideju, tīri niansēs.
Radās sajūta, ka situācija, kad tiek radīta saprātīga mašīna, kurā pēcāk pats radītājs iemīlas ir sena, kā pati pasaule.
*
Reiz ap 2000šo gadu uzraktīju humoristisku dzejoli, par lelli, ļoti līdzīgu kā šajā filmā var redzēt, bet nu bija cilvēki,kas tur nekādu humoru nesaskatīja, drīzāk ilustrāciju savai neizteiktajai gadsimtiem nestajai sirdssāpju tēmai un uzkomponēja nopietnu dziesmu.
šekur arī studijas ierakts
https://soundcloud.com/saulpalampe/lelle-k-cukurs
LELLES ELLE
Kā gribētos man lelli radīt tādu
Kas runātu tik to ko vēlos es.
To pārvilku ar sintētisko ādu
Un neatšķirtu to no meitenes.
Tad rakstītu tai sirdī savu vārdu
Un izdzēst to tad spētu tikai es.
Tā staigātu man līdz pa parku ietvēm
Un ietu tikai tur kurp eju es.
Tā neteiktu nevienu rūgtu vārdu,
Bet tikai- tevi ļoti mīlu es.
Tā mīlētu tik mani lai vai kādu
Jo nebūtu tai citas izvēles
Kad apniktu, tad manītu tai vārdu
Un stikla acis pārmainītu es
Gan kāpēc Dievs man radījis to tādu,
Ar kuru sastrīdēties varu es?
Un nespēju tai mainīt pat ne vārdu,
Par acīm nemaz nerunāju es.
Tā mīl un nemīl mani tādu,
Kā savās acīs redzu sevi es.
Vai dziedu, runāju vai lādu
Es nesaņemu skaidras atbildes-
Jel kādēļ radījis viņš viņu tādu,
To saprast ilgi nevarēšu es. |
|
|