| Bulciņa |
[18. Nov 2013|13:03] |
Savādi. Sestdien braucām ar riteņiem. Bija jau satumsis.
Kaut kur pie Vefa pamanīju, ka ietves malā guļ nokritusi bulciņa.
Tāda apaļa. Tā kā kustējos normālā ātrumā- skats bija labi ja pus sekundi.
Bet tagad, laiku pa laikam šo skatu atceros. Šķietami nenozīmīgs.
Bet kaut kas tur ir.
*
Tas atgādina vēl vienu apziņas fotogrāfiju, ko veicu nenojaušami sen, kad biju 5-8 gadus vecs.
Braucām autobusā, uz laukiem. Kārtējā pietura, ne ar ko īpaša, bus apstājas.
Divi cilvēki izkāpj. Redzu tikai viņu muguras, tādus kā siluetus.
Autobus sāk doties tālāk. Skatos pa aizmugurējo logu, kā šie divi
pavisam vienkārši paliek aizvien tālāk, tālāk un tālāk. Un iet, iet, iet.
Apzinājos, cik šis skats ir nenozīmīgs, cik daudz tādu un parasti tiek aizmirsti.
Te nu viņi tā iet, drīz vairs nebūs redzami un aizmirsīsies.
Un tad pieņēmu spītīgu lēmumu- neaizmirsīšu!
Un tā ik pa laikam sāku restaurēt šo bildi, kā divi pagriež muguras un dodas, tālāk, tālāk un tālāk.
Pilnīgi nepazīstami un ar mani nekādi nesaistīti stāvi.
Un jā- kaut kas nostrādāja- šo pāris filmas kadrus atceros aizvien šodien.
Nekādus manai personībai svarīgus notikumus no tā laika praktiski neatminos.
*
Bet ar bulciņu ir kaut kas cits.
Viņa parādās neakarīgi vai es par to domāju vai nē.
Uzrodas, visnegaidītākā mirklī, kad domāju pilnīgi par kaut ko citu.
*
Iespējams Juriga Gagarina iespaids uz manu apziņu, kaut kādā veidā tā spēlējas. |
|
|