| |
[13. Nov 2013|19:42] |
Dzīves eksāmenu acīmredzami nēesmu nokārtojis.
Tā arī neesmu iemācījies ko dara vietā ko sauc par Dzīvi.
Var protams urbt caurumus sienās, labot izsistus drošinātājos, blenzt datora ekrānā.
Var mēģināt restaurēt bojātus cilvēkveida eksamplārus. Var runāt par svarīgām lietām, kosmosu, mūziku,
var runāt par to kas kaut kur kaut kad ir bijis. Var kaut kur aiziet un kaut ko noskatīties, noklausīties.
Var mēģināt kaut kur iesaistīties un piedalīties- būt sociāli aktīvam. Tas viss tomēr nedod neko.
Tāpat dzīvot neprotu- nav īsti kur likties.
Jo vai tā ir dzīve- ja esi noguris un prāts vairs nestrādā- tad vienīgā vēlme ir nomirt?
Lielākā daļa cilvēku dzīvot prot! To esmu novērotjis! Viņi var neprast daudzas lietas.
Var būt nodzērušies, var būt svēti reliģijas entuziasti, var būt vienkārši vai gudri.
Krietni vai nelieši, patiesi vai melīgi- tas arī nav būtiski- aiz viesa tā slēpjās kaut kāds nesaprotams dzīvīgums.
Kaut kāda spēja iesaistītes attiecībās ar citiem un tapt ar to pārņemtiem. Viņiem vienmēr ir kaut kādas svarīgas iešanas.
Vienmēr kādas svarīgas sms atnāk telefonā. Viņi ir tā aizrāvušies, tik ļoti dzīvi dzīvo dzīvi.
Es to neprotu- nekad nav sanācis. Lai kā nebūtu mērkaķojies līdzi- lai cik aktīvi neiesaistītos, visādās lietāas.
Tas viss neko nedod- beigās tāpat jāpaliek ar neko un ne priekš kā un jādodas uz nekurieni, turklāt nevis ar jaunatklājēja entuziasmu,
bet progresīvi pieaugošā garlaicībā.
Galu sev darīt arī negribās, cietīs no tā tie kas vismazāk to būtu pelnījuši.
Tāds atbildīgs lēmums- turklāt vēl Hamleta monologs- neviens jau nezin, ko nesīs tā nezināmā zeme tajā pusē.
Tomēr ik pa laikam kārdinoša doma= a ja nu kāds zemesargs tīrot savu šaujamo nejauši aizmiris patronu
un tā nejauši izšaujās un lido caur logu un trāpa tieši mani. Tad viss- notiek tas kam jānotiek- tā ir bijusi mana lode, kuru esmu negaidot saņēmis.
Jā, vienīgi nenokātotais eksāmens. Nesmu apguvis pat elementāro aritmētiku 1+1, par 2x2 nemaz nerunājot..
Dzīve prasa- lai šīs kombinācijas ieviestu praksē- un pārbaudītu- kā tas ir un kas tad notiek ja vienam pieliek vēl vienu.
Nesanāk, nekas nesanāk- kā izmisis skolnieks pie tāfeles ar krītu- nezinu kas jāraksta aiz tā sasodītā = ir.
Jo nav jēga rakstīt, ko nevari pierādīt.
Vienīgais, kas nāk prātā- viss ir viens, tāpēc nav neviens.
Tā ļoti bieži reizēm pat dienu pēc dienas- sanāk- pastāvēt kā stulbenim pie šīs tāfeles- mēģinot atbildēt uz pirmklasnieku uzdevumiem
Šinī skolā neko nevar teorētiski- ja atbildi, tad jāuzņemās atbildība.
Tad nu dodos prom- ar domu vairs neatgriezties- bet tāpat ik pa laikam neredzama roka ierauj šajā nolādētā klasē,
atkal uzraksta uz tāfeles kaut ko- pieliek vienādības zīmi un liek atbildēt.
Klusums. |
|
|