| |
[19. Okt 2013|03:06] |
Šovakar klubā Ala iepazinos ar Joranu- to kas dziedāja- Paldies Latiņam...
Sākumā nevarēju saprast kur to seju esmu redzējis, bet tā kā viņš visu laiku netālu grozījās- vienkāši uzrunāju un tajā pat mirklī acerējos.
Nu jā- tādu joku plēsēju sen nebija sanācis satikt. Viņš zibenīgi noorientējās situācijā un ātri izstāstīja par saviem Dzintaru meklējumiem jūrmalā un vēl nezin cik visādu lietu. . Tur bija tuvumā viena lietuviete- un viņš pāris minūtēs iemācījās vairākus sarežģītus teikumus- fenomenāla atmiņa- vienreiz pasaka, momentā aceras, turklāt ar gandrīz perfektā izrunā. Viņam galva strādā nezin cik reižu ātrāk kā vidusmēra cilvēkam. Sava veida ģēnijis. kad dzirdēju to dziesmu es tā skeptiski raudzījos- kā tāds ārzemnieks var tik labi noorientēties latviešu melanholijā.. tad tagad man šaubu nav, šis cilvēks to spēj, ja vajag. Bet tikpat zibenīgi pārslēgties uz ko citu. |
|
|