| |
[8. Apr 2013|23:24] |
kād pazūd ticība', vai sajūta, kad kāds tevi saprot,
pamazām sāc pārvērsties par plati kura rotē uz riņķi, atkārtojot vienu un to pašu, itkā mēģinot pārliecināt sevi,
bet tas kurš klausās no malas dzird tikai::
"Klik, taram-taram
klik, bla-bla-bla
Klik, taram-taram
klik, bla-bla-bla
Klik, taram-taram
klik, bla-bla-bla
Klik, taram-taram
klik, bla-bla-bla..."
un runātājs nemaz nonojauš, ka viņa klausītājs pa ausīm ienākošajam signālam virtuāli ir uzlicis ķeksīti "mute"
un vēro sava "sarunbiedra" mutes plātīšanu, apcerot veiklāko stratēģiju, kā no šīs omulīgās sarunas aizlaisties.
šodien mēģināju, klausīties, Rameša sāpi. Biju ciemos, tīri omulīgs dzīvoklītis.
DVD ierīci pie teļuka pieslēgt nesanāca. Patērzējām. Bija ļoti skumji, kā šāds spēcīgs un arī sirdī kriens jauns cilvēks
aizgājis pa fāzēm, turklāt pats to apzinās un jūt cilvēku attieksmi, bet savu neadekvātumu izmainīt nevar.
Sajutu tādu ļoti smeldzīgu vientulības sajūtu.
Protams, arī es neesmu izņēmums, varu ar viņu pavadīt kādu stundu, un pietiek jau ilgākam laikam.
Es tomēr esmu puķu dārznieks. |
|
|