| |
[6. Jan 2013|00:16] |
Tikko sajutos kā Ziemeļkorejas patriots. Jā, pretēji žurnālistiem kas veidojuši dokumentālo filmu. Filmas mērķis laikam bija radīt līdzjūtību un šausmas, kas notiek šajā totaliārā valstī. Skanēja intervijas ar bēgļiem, rādīja kadrus ar kas uzņemti ar slepenām kamerām u.t.t.
Bet man tas viss neķēra- pilnīgi nospļauties uz tā saucamās "demokrātijas" entuziastu centieniem.
Sajutu milzīgo ticību un vienotību ziemeļkorejiešu starpā. Viņi tiešām tic un dara vienprātīgi. Kaut kā sajutu šo patriotismu, kas ir viņos, sajutos daļa no šīs vienības- un tur ir baigā romantika. Tas taču skaisti, ticēt ideāliem un maršēt. Maršēt ierindā, plecu pie pleca ar biedriem.
Jā likās, ka neskatoties uz visu. Ziemeļkorejiešu sirdis ir daudz brīvākas, kā tā saucamās "brīvās" pasaules iemītniekiem.
Kaut vai pavērojot, meitenes satiksmes regulētājas- nu neizskatās, ka viņas savā amatā būtu nelaimīgas. Ar tādu lepnumu un ieinteresētību rāda autiņiem kur un kā braukt.
Itkā iespējas ierobežotas, bet ir kam ticēt un par ko cīnīties. Būt komunisma celtniekam, vienai mazai skudriņai , tur ir savs skaistums.
Droši vien daudzajiem mūsējiem, liekas stulba vadoņa dievināšana... Nu tā var likties sākumā. Varbūt dažam liekas, ka viss tas ir mākslīgi un cilvēki vienkārši tiek piespiesti. Bet nē- kas iejutos šīs nācijas garā, jutu, ka tas ir labprātīgi. Vienkārši tāda organiska nepieciešamība ticēt vienam valdniekam. Varbūt tā ir daļa cilvēka būtības. Tāpat jau pie mums ļautiņiem nav karaļa, bet viņi meklē visādus dievus un idejas kam ticēt, citādi sirdī kaut kas pietrūkst. Galu galā vadonis ir nevis tas kam kāds kalpo, bet tas ir gādīgais tēvs, kas par visiem rūpējās. Teātrī ir princips- Karali nospēlē tauta.. tātad aktieris kurš spēlē karali var tēlot cik grib, ja tie pārējie kas tēlo tautu, viņu par tādu nepataisīs, nekāda karaļa nebūs.
Cilvēkam ir atņemtas daudz ārējo iespēju- atliek tikai meklēt iekšienē. Un kā zināms- tieši tur slēpjas patiesais skaistums.
Protams, reāli nevēlētos pārvākties dzīvot uz šo valsti.
Katram savs liktenis. |
|
|
| |
[6. Jan 2013|08:00] |
Un Re- sapņi ātri piepildās- sapņos...
Sapnī biju Ziemeļkorejā.
Sanāca iepazīties ar turienes pasauli. Tur pat jocīgi bija, iepazinos ar galveno vadoni, vai arī vieno no galvenajiem.
Viņš man deva spēlēt savu ģitāru.
Vienu brīd manam miteklim uzbruka kaut kādi bandīti, bet nepaspēja- pēdējā brīdī valdības specvienība, kuriem laikam bija uzdevums mani apsargāt, ar veikliem, gandrīz neidzju paņēmieniem bandītus nolika pie vietas.
Vispār tur bija arī Henriks, ar draudzeni. Tā viņa draudzene, arī pret mani bija ļoti jauka. Pat uzšuva uz t-krekla puķīti.
Jā vārdu sakot tā pasaule tiešām bija paskarba, bet romantikas pilna. |
|
|