| Bolon Jokte |
[23. Dec 2012|12:20] |
Tad nu nu būtne, Bolon Jokte Болон-Йокте (Bolon Yokte) , kura ierašanos pareģoja maiji ir ieradusies. Tā arī netiku skaidrībā, ar ko viņš. viņa te grasās nodarboties.
Cik jocīgi, ka pat visi tie kaus bļaustījās par apokalipsi 21. decembrī, personāžu kura ierašanās pravietota gandrīz nekad nepiemin.
*
Vakar bija savdabīga diena.
Grūti kaut kādu sistēmu atrast. Ak jā - ierados centrā, lai Mazajā Ģildē- kādam kora kolektīvam palīdzētu sataisīt, unikālās Yamahas analogās ērģeles no 70to sākuma.
Saplīsis bij galvenais spēka slēdzis un diriģents manāmi nerevozs. Ērģeles jaunu nopietnas- tajos laikos prata taisīt, liekas svarā tuvu simtam kilogramu. Viss tāds pamatīgs.
Tumba skaņai arī īpaša. Visādi reģistri, laba klaviatūra. Diriģents Rūtentāls stāstīja, ka viņa tēvam esot bijusi izvēle pirkt Volgu vai ērģeles, viņš izvēlējies ērģeles- nopircis par 16tūkstošiem rubļu.
Mūsu naudā tas varētu būt uz tūkstošiem 20 latu vismaz. Tā viņas skanējušas kādreiz slavenā ansamblī MODO. Noteikti ļoti revolucionārs un drosmīgs bija tas priekš tiem laikiem, ja jau neskopojās tik dārgus ieročus iegādāties.
Tad biju ieskrējis pie Putriņa. meklēju instrumentus, jo ērģeles tik viegli neizdevās palaist, slēdzītis pilnībā bij izjucis. Pils ielas bēniņos, Tur kā viemēr dzestrumiņš. Bet nu tur cilvēki kuri prot priecāties un auksti nav. Draiskie jaunieši pacienāja mani ar kādu interesantu dzērienu. Uz pudeles bija uzzīmēts lapsēns.
Lapsēns bija laps! Tāds salds. Ja sadomāšu vēl kādreiz iemest- jāmeklē būs šis trauks.
Tā kā tur laiks skrien nemanot. Konstatēju ka ir jau kādi pieci.
Un man sākās kārtējā cīņa - kur doties? Vai uz to koncertu- kuram gatavojās ērģeles. Vai arī uz Undīni, jo sms biju saņēmis.
Lozēju- uzkrita Undīne. Ok. domāts darīts- Vilcienā iekšā uz 'Pasaku māju. Nonāku tur- viss krēslains un kluss... neviena.
Padomāju- ja arī kāds uzrodas- tad vienalga tur būs šī vientulības pilnā melanholija. Nē tā vakaru pavadīt negribu, ilgāk nekavējies atkal mikriņā iekšā un uz Rīgu.
Un fenomenāli- paspēju uz pašu koncerta sākumu.
Koncis bija varen skaists, īpaši pirmā daļa, kur koristi bija sastājušies perimetrā apkārt zālei. Vadījās viņi pēc diriģenta izgaismotā zižļa- tā arī telpas dīleju uzveicot- dziedāja tikai pēc tā kā redz.
Diriģents centās radīt kristīgu noskaņu, jo tie senie gabali zēnu koriem bija rakstīti šādā mērķī- iespējams viņš pat pats ticīgs, bet es uztvēru to kā pilnīgi personīgu mistēriju. |
|
|
| |
[23. Dec 2012|12:50] |
Tikko atcerējos, ka reiz vēl 90tajos, kad vēl strādāju Vefā, biaj kāds īpatnis- vīrs ar gariem sirmiem matiem, tā ap 60gadiem.
Viņa vārds bija Vilis Melbārdis-Kalējs
Tad viņš likās ārprātīgi noslēpumaina persona. Un vienu dienu viņš aizgāja kājām apkārt pasaulei... tā arī neko vairāk par viņu nezinu. |
|
|