| |
[20. Nov 2012|09:46] |
Nu tā pēc Klaidoņa ieteikuma, pamēģināšu atkal kaut ko rakstīt. Nu šobrīd esmu templī, gatavojamies filmēt pēdu masāžu. Vārdu sakot būs filma pēdu-fīliem, (nejaukt ar pedofīliem!) kas tiks tirgota par brangu naudu. "Templis" jau šis arī tāds pēdiņās. Bet nu pēdu lietas arī austrumos dikti svarīgas. Kā mācekļi nokrīt pie skolotāja pēdām. Pats savām acīm krišnaītu templī redzēju Prabphupādas pēdu atlējumus ģipsī, vai metālā. Tātad, ļoti dārgi mācekļiem ir tie intīmie brīži ar skolotāja pēdām. Un tāpat daudz kur citur, pati intīmākā mijiedarbība iet caur pēdām. Populārs gadījums, brīvprātīgā verdzība, itkā mīlestības vārdā- būt zem kāda papēža. Visbiežāk jau zem sievietes papēža, tā ticamāk izklausās. Un vārds "papēža" arī tāds sievišķīgs, itsevišķi, ja noņem garumzīmi no ē...
*
Pa telpu skraida šausmīgi nobarots balts runcis, nogāza mani gandrīz no kājām. Filmēšana vēl nav sākusies. Ieskrūvēju lustrā lielās baltās dzīvsudraba spuldzes, lai ir baltā gaisma.
*
Nakts nav īpaši gulēta, pamodos ap pusčetriem, pamatīgi dedzināja kuņģi. Skābe. Tiešām nesaprotu, kāpēc mans kuņģis šoruden cenšas atkal pats sevi apēst... Nevar taču tā būt, ka es esmu veģetārietis, bet mans kuņģis kanibāls. Nē, kanibāls ēd citus, bet kā sauc to kas ēd pats sevi?
*
Vispār es esmu ticības pilns, ka šodien būs varen jauka diena. (bez ironijas) |
|
|