| Kukū |
[26. Jan 2010|11:46] |
Kukū
Kukū, kukū.... kukū.... locīju skaņu dažādās intonācijās un augstumos.
Kukū, kukū, atkārtoju šī slavenā dziedātājputna mūžseno dziesmu atkal un atkal, ja būtu vasara iespējams kāds sāktu skaistīt cik vasaras viņam atlikušas.
Cik nu atceros, tā bija mana atbilde uz Daces lūgumu beigt ņaudēt, ko es visnotaļ veiksmīgi praktizēju viņas iztabā un viņai pamodās bažas, ka sadzirdēs komunālā dzīvokļa kaimiņi, vai arī vienkārši- ūsaino draugu mērs bija pilns. Bet nu ko man var padarīt, kad pasaules apvāršņi sāk vērties, ir tik daudz balsu kuras grib caur mani kaut ko pateikt, katra noslēpumainā skaņa uzjautrinoši kutina prātu un ir vislabākā narkotika.
Tā nu atkal- kukū, dārdošā basā, kukū pīkstošā soprānā. Dzeguzes balss aizrāva mani aizvien pamatīgāk. Un tad par lielu pārsteigumu, ku-kū, kā spēcība mantra sāka nest manu apziņu aizvien dziļākās un dziļākās apziņas dzīlēs, pēkšņi spēju apjaust savu dzīves gājumu vienā veselumā, no mazā puikiņa kurš kurš sēž uz podiņa, līdz tagadējam lielajam bērnam, kurš danoco pa Lielā Poda maliņu un reizēm tajā iekrīt un atkal rāpjas laukā.
Atmiņā atgriezās kāds sensen aizmirst notikumus, jau sen mana atmiņa nesniedzas tālāk par datora peli, bet pēkšņi,- bams.... Kukū, ....
Ieraugu sevi pavisam skaidri, kā mazu pusīti sēžam uz maza podiņa.
Toreiz kakāšans process man nebija, tik vieglprātīgs kā tagad- iebrāzeties attejā, nomest lieko balastu, pāris manipulāciju ar toletes papīru un skriet tālāk. Nē, toreiz tas man bij kaut kas ļos sakrāls, kam piegāju ar lielu atbildību, sava veida satraukumu un bailēm. Tas ir kaut kas briesmīgi noslēpumains- ka pēkšņi no tevis kaut kas grib izkļūt laukā. Turklāt agrāk tik daudz raižu sagādājis tas nezinkas- izlaužoties uz āru nelaikā, notriepjot bikses un ne tikai... Tāpēc tagad ar lielu atbildību un nopietnību sēžu uz sava mazā podiņa un gaidu beigsies svinīgais ogranisma attvieglošanās procees. Tuklāt, cik labi sēžot domas raisās. Cik brīnumaini vērot mazmājiņas grīdas flīzes uz kurām daļēji nolupusi krāsa, nolupušās krāsas driskas pēkšņi pārtop par dažādiem radījumiem, briesmoņiem, dzīvneikiem jocīgiem ķermeņiem, kas pārplūst cits citā.
Bet nu pasākums ir galā. Tas bija vēl tai laikā, kad nebiju iepraktizējies pats dibenu noslaucīt. Līdz ar to labprāt uzticēju šo darbiņu savai māmiņai. Tā kā manas meditatīvās sēdēšanas bija ļoti nestaidzīgas, neviens jau negaidīja, kad es begšu. Parasti man bij sarunāts, ka jāpadot nosacītais signāls “Ku-kū”, ar kuru liku saprast, ka esmu procesu beidzis, ka var nākt, veikt dibena slaucīšanu, pēc kuras varu uzvilkt bikses un tad doties tālāk savās darīšanās. Bez slacīšnas vikt bikses nevarēja, tas nu ir skaidrs. Tad nu kārtējo reizi izskan mans “kukū” sauciens.... bet nekā... neviens nenāk.
Atkal “kukū”... atkal neviens nenāk.... “kukū” mazliet skaļāk... klusums... Nu jau tāds pamatīgs “KUKŪ”.. nekā... Pamazām sāk pārņemt panika, saņdūšojos pieslienos kājās, taurēju cik spēka “kukū, kukū, kukū” ... tāpat neviens nedzird... pilnīga bezizejas situācija: dibens netīrs, bikses vilkt nevar, bet bez biksēm nevar nekur iet, lai kādu pasauktu,.. apburtais loks! “Kukū” jau mazliet ar asarām acīs, tāpat nekā... Vēl kādi “kukū”, nu jau bez agrākā spara, ar zināmu bezcerības iztiekmi, atkrītu izmisumā uz podiņa... Nezinu cik ilgi biju tā nosēdējis, līdz laikam atskārtu visas kopsaistības ar toletes papīru, tā noplēšanu un tīra dibena dabūšanu. Bet tai reizēm pirmoreiz iemanījos šo operāciju, tagad tik ierasto, veikt paša rokām. Protams to atceroties ilgi mocījos ar smieklu krampjiem. Kukū.
Mjā, daudzi dzejnieki, domātāji ir prātojuši, ko gan šis noslēpumainais putns grib pateikt.. |
|
|