| nu nevaru vairāk |
[15. Sep 2006|00:37] |
|
Tā gribas dzīvot, bet nu nevaru vairs izturēt, pārāk sāpīgi viss. Nesaprotami un nežēlīgi, pilnigi nejēdzīgi. Aizvien dziļākā trulumā grimstu, neko gandriz neatceros, smadzenes nespēj panest visu šo. Neko vairs nesaprotu. Nav vairs motīvu, nav interešu, nav filozofijas, nav ticības. Cilvēku pasaulē vajag kādu ko mīlēt, bet vienmēr viss notiek tik ačgārni... turklāt neviens nav vainīgs, visu nosaka kaut kādas uzskatāmas pilnīgi neizprotamas likumsakarības. Ek ja varētu pārvērsties par koku... Dievs kāpēc es esmu ieradies šeit? Neko no tā kas esmu bijis līdz šim vairs nespēju, cauri. nekas vairs neinteresē. Nāvi gan negribu piesaukt, neticu arī šādam risinājumam. Neko ari vairs nevēlos saprast, tikai beidzot sajust to mīlestību pēc kuras esmu ilgojos vienmēr. |
|
|
| nu kāpēc |
[15. Sep 2006|00:53] |
|
nu kāpēc viss atkārtojas? nu kāpēc ari viņa izgāja tieši to pašu ceļu ko S. un es atkal biju tas kas ved aiz rokas, līdz sāpēs lokos nevajadzīgs? |
|
|
| nežēlīgi |
[15. Sep 2006|00:57] |
|
cik nežēlīgi mēs viens uz otru raugāmies. Pēc neizprotamiem, nepielūdzamiem etaloniem viss tiek nomērīts un salīdzināts. Cik ļoti pietrūkst aklas mīlestības. Ja kļūsi akls un iemīlesi, ar galvu sienā būs jāietriecas. Dabas likumus pārkāpt nedrīkst- ķīmīja, sajūta, ieprogrammētais ideāls! |
|
|