| |
[22. Aug 2006|02:21] |
Hopss, tā nu redz ir.. pa ilgiem laikiem biju pie Skulmes... tikko atminos ar velosipēdu, sen nebiju veicis šo maršrutu no Mežaparku uz Imantu, stundiņa pagāj.. ripoja labi, prieks, ka atkal esmu daudz maz labā fiziskā formā, nu atkal esmu Dzintars, kursh nedalaams no sava divriteņa. Nu ja pie jāņa, jocīgi gāja- nu šoreiz viņš vismaz stāstija, kaut ko par sevi, parasti viņš uzdod jautājumus. Rādoja uz datrora bildes, ar sejām, kas interesantas škitušas, daudz bildes no draugiem nokopētas. Njā/.. starp tām pavīdēja Solvitas seja.. un bams.. visas vecās sajūtas atkal uz mirkli uzjundīja.. kaut kāds neiedomājams siltums piemīt tām acīm, ari balss ieskanas atmiņā un tāda māju sajūta pārņem... Eh, cik labi tomēr bija būt viņai blakām, tapat vien, kaut vai sēdēt virtuvē un skatīties kā viņa kaut ko dara pie plīts.. nu jā, kaut ari tad pirms trim gadiem nebij nekas taads, kas man pat ceribu būtu devis.. Vienkarši sadomājos, sasapņojos, pārpratu, kljuvu nelietis, egoists, ārprātīgais, kas neļauj normāliem cilvēkiem dzīvot, kas pārkāpj dabas likumus un ignorē citu izvēles... nu jā tā radās Madis,.. Jā māju sajūta,.... blakus īpašai meitenei.... jutos kā mājās, šo sajūtu nevar salīdzināt ne ar ko citu! Tās ir mājas, tās būs pat zem klajas debess, tā ir dzimtene, kuruas deļ nav bail pat navē doties, visādus varoņdarbus veikt, mājas gribās arvien skaistākas darīt, radīt, radīt aizvien vairāk klāt, lai viss pieaug un plešas. Bet jā toreiz tas viss izrādījās dabas kļūda, pārpratums un es briesmeklis, turklāt bezgala ietiepīgs- kursh nekādi negrib un nespēj pieņemt domu- ka patiesiibā nav vajadzīgs, nē nu ir vajadzīgs, bet kaa "interesanta persoība" vai "tikai draugs". Bet diemžēl sanāca, kā sanāca... kļuvu par briesmekli, ieraugot viņu ar kādu , citu kopā. Visas manas cilvēcības, pozitīvisma, veģetārisma, dievbijības un nevardarbības idejas un principi, pašanm neticot izkūpēja, nemanot biju pārvērties gandrīz vai slepkavā, ari nabaga jānīc tā arī neapjauta cik viņš reiz ir bijis tuvu robežai... Protams pašam iekšā sāpēja daudz vairāk, bet tur nav ko pārmest, un nav ko sūroties, dzīve ir kāda tā ir! Un varbūt pat šodie jau viss mainās. Cik labi, ka daudz maz esmu iemācījies atmiņu programmas ieslēgt un izslēgt, kā uz datora... varbut tas nav īpaši godīgi, savā ziņā samākslota dzīve, bet nu toties nav jāiet trakonamā.
Bet ko nu tur, vai es varu zināt pat to kas notiks šodien? nē tak..
var notikt tādi bŗīnumi par kuriem pat nenojaušu, varbūt jau šodien es satieku viņu- to pavisam citu, varbūt jau šodien es ieraugu viņu, starp maniem attālākiem draugiem, ko nekad agrāk nebiju ievērojis, varbūt ari nekas tāds nebūs, bet diena būs nodzīvota un gribēsies smaidīt un teikt ka jauka diena bija. :) |
|
|