saulluks

Tue, 19 Jan 2010 19:09:56 GMT

Tik sen nebiju neko rakstījusi, jo visi notikumi, kas ar mani notika, lika man pašai par daudz ko padomāt. Pēc kārtējā fantastiskā seksa ar savu vīru, viņš man paziņo, ka iespējams mums būs otrais bērns!!! Un mana iekšējā reakcija pat priekš manis ir briesmīga, kā es vēl negribu, bet otrā iekšējā balss man saka ka gribu gan. Pēc tam jau sāku ar to domu pierast, ka būs otrs uztaisot mājās testu negatīvs, nu nodomāju, ka iespējams laiks ir par mazu, bet man mēnešreizes ar nesākās un nodomāju pagaidīšu vēl nedēļu taisīšu testu un došos pie ārsta, bet te pēc četrām dienām viss sākas. Tās sajūtas, ka tomēr otrs nebūs iekšēji ir briesmīgas, kā nebūs otrs. Bet saku vīram, ka esmu tā kā gatva otram un ko šis man saka, ka iespējams paliks bez darba, bāc!!!! Kā tā un pat nezinu, kā tā. Nu teicu, ka arī ar otru izdzīvot mēs arī varētu, bet nu tad, protams, man saprāts veselais, jau saprot, ka tagad ir labāk pagaidīt. Nu nekas pagaidīšu piepildīšu savus sapņus.
Mana mazā princesīte, var teikt katru dienu man prasa par brālīti, kaut viņas klātbūtnē nekas tāds netika runāts, ka arī ir pārāk maza, Nu lūk un es savam vīram jau saku vai tik mazā nav tāda, ka mūs pašus sagatavo tai domai par otro nu tāds, kā maziņš pareģis. nezinu to jau laiks rādīs, kā būs. Es ticu, ka viss nokārtosies un būs labi.

Tue, 01 Dec 2009 21:35:59 GMT

|Tāda nostaļģija mani pārņem, ka pat īsti nevaru saprast, kāpēc? Sveicot mani svētkos S, man noskūpstīja kaklu un tas man likās tik mīļi un kaislīgi vienlīdz. Tā sajūta mani pārņem vēl joprojām. Man šobrīd pat liekas, ka es jūtu, kā viņš pieliecas pie manis vispirms mani apkamp pēc, ka nobučo uz vaiga un nelaiž mani vaļā un turpina mani nobučot uz otrā vaiga pēc, ka es jau sajūtu viņa bārdas rugājus durstāmies man kaklā, pēc kā uz sava kakla jau es sajūtu viņa lūpas. Tās sajūtas ir fantastiskas tās mani paceļ virs zemes. Tās ir sajūtas, ko laulības dzīvē es vairs jau nevarēšu sajust un to es ar saprotu. Bet pēc vīra ar es dikti esmu saskumusi tā apziņa, ka ir nedaudz jāpaciešas un es viņu redzēšu. Kaut kā pati esmu saputrojusies vismaz iekšēji noteikt.

Sat, 07 Nov 2009 21:42:29 GMT

Nu ko vēl viena nesaprotama diena ir pagājusi. Šī diena ir nesaprotama, jo viņa ir ne šāda ne tāda.Tādas dienas man liekas, ka ir nelietderīgi no dzīvotas, tu dzīvo un dzīvo, bet neko negūsti. Laikam varēšu drīz ļoti savu vīru iepriecināt :). Ja, pavisam godīgi nezinu vai viņš ļoti nopriecāsies, atliek tikai cerēt, ka patiesi par jaunumiem priecāsies.

Tue, 03 Nov 2009 19:41:49 GMT

Esmu ieplānojusi iemācīties uz ģitāras nospēlēt katram savam mīļam cilvēkam kādu dziesmiņu, tādu, kas būtu par mani un manu mīļo cilvēku. Ceru, ka izdosies.

Tue, 03 Nov 2009 19:34:19 GMT

visa šī dzīve ir tāds riktīgs sviests. kamdēļ mēs skrienam un darām????? Kāpēc???? Šodien esmu tik ļoti nobizojusies pa pasauli, ka iekšas sāp. Apguļos, bet iekšas sāp kā ārprātīgas. AU PALĪGĀ!!!!

Sat, 31 Oct 2009 19:58:42 GMT

Dzīve nu gan ir tāda dīvaina padarīšana. Vienmēr esmu zinājusi, ko no šīs dzīves vēlos un to vienmēr dabūju, bet tagad ir tā ka nezinu ko gribu un līdz ar to neko nevaru paņemt jo nezinu, ko tad man vajag un par to es uz sevi tik ļoti dusmojos. Šobrīd manī ir tāda sajūta, ka es stāvu pilsētas centrā, kur visi skrien, bet es tikai stāvu un skatos uz visām pusēm un nezinu virzienu uz kuru pusi es vēlos doties un uz kuru pusi man ir jāiet un cilvēki man skrien garām un ar tādām nopietnām sejas izteiksmēm uz mani skatās. ieskatās man acīīs un skrien tālāk. Ir tādi cilvēki, kuri savas aizņemtības dēļ skrienot uzskrien man virsū. Pēc kā paskatās uz mani ar niknu skatienu, un pie sevis kaut ko nobubina. Bet es tik stāvu un skatos un nevaru izlemt uz kuru pusi man vajag. Šī sajūta manā dzīvē visvairāk nepatīk, ka nezinu, ko gribu! Tas mani izved no pacietības.

Fri, 23 Oct 2009 18:39:55 GMT

Nu ko sen neko nebiju rakstījusi, jo iedvesmas vispār nekādas nebija, bet te vakar pieķēru sevi pie domas, ka dikti vajag kaut ko uzrakstīt. Nesen redzēju vienas savas draudzenes fočenes ar tusiņu un palēnām mani sāka pārņemt sajūta, ka es tak tikai stāvu malā un neko nedaru. Tad nolēmu, ka šai dzīvē ir kaut kas tāds, ko es ļoti vēlos iemācīties nu ko tagad tieši ar to nodarbojos, bet šī tizlā sajūta mani neliek mierā. Liekas ka man dikti pietrūkst šo ekšonu, nedaudz romantikas, nedaudz kaisles, nedaudz adrenalīna, ka dzen dzīvē uz priekšu, kā tāds dzinulis. Šobrīd mani pārņem tāda sajūta, ka tu stāvi pilsētas centrā un visi cilvēki skrien tev ātrā tempā garām un uz tevi skatās un neviens no viņiem nesaprot, kāpēc es stāvu. Jūtos dzīvē pazudusi. Gribas skriet, bet uz kurieni nezinu, gribas darīt, bet ko nezinu. Man liekas ka esmu kļuvusi par tādu, kā riktīgu sava vīra paraug sievu ar mājas uzkopšanu un ēst gatavošanu. Un tam visam ir divas puses, kur viena no tām man tik ļoti patīk, bet otrā man tik ļoti besī ārā, ka tas mani izved no pacietības. Un pats trakākais ir tas, ka nezinu, kā lai kaut ko mainu visā šinī dzīvē. Kā lai kaut ko mainu?????

Sun, 06 Sep 2009 19:45:31 GMT

Esmu autā par šo dienu un par sevi. Agrāk skrēju, kā vējš tagad nu tāds besis, ka neko negribas, ne skriet ne darīt un miegs ar šausmīgi mani nomoka, ai laikam būs jāiet gulēt.
Ai neaizmirst rit uztaisīt testu!!! Pat nezinu, kāda atbilde mani vairāk iepriecinās, laikam jau abas divas.

Fri, 28 Aug 2009 20:03:05 GMT

Kā tas nākas, ka tu dzīvo kopā ar cilvēku un tu jūti, ka tu viņi mīli, tev patīk būt ar viņu, bet tad uznāk tāds brīdis, ka negribas pa dzīvi nekur skriet, bet tikai izbaudīt šo cilvēku. Tev gribas izbaudīt viņu visu no augšas līdz lejai tu sajūti vēderā šos tauriņu un tu jūties, kā toreiz kad pirmo reizi tikai tikāties, ka pirmo reizi skūpstījāmies, kā tas nākas, ka dzīvojot tas noplok un pēkšņi šī sajūta uzrodas negaidot uzrodas?

Tue, 25 Aug 2009 13:35:47 GMT

Mani urda, kāds nemiers. Esmu sev devusi šādus tādus solījumus un esmu nolēmusi tos pildīt, lai tur vai kas. Tad jau redzēsim, kā man tassanāks, bet pielikšu visas pūles, lai man izdotos.

Wed, 12 Aug 2009 19:21:13 GMT

Esmu pēc S ļoti noilgojusies. Nu kāpēc šī dzīve ir tik sarežģīta, bet varbūt es pati šo dzīvi sarežģīju. Nemāku paskaidrot, bet sajūtas ir tādas, ka liekas, ka sirdi man izraus laukā, ka viss ķermenis sadalās sīkās daļiņās kāda daļa paliek pie bērna tā lielākā daļa, bet kāda paliek pie vīra un kādu daļu no manis ir paņēmis S. Gribu sevi dabūt atpakaļ, bet visi šie man mīļie cilvēki ir paņēmuši daļu, ko ir pelnījuši no manis un man ir jādod šī daļa, jo viņi ir man devuši daļu no sevis. Reiz S man teica, ka uzskatot mani par savu draugu un ka pazīstot mani uz ko es teicu, ka esam tikai paziņas, bet nu tagad es saprotu, ka viņš ir man draugs, kuru pazaudēt es negribu un laikam paturēt viņu kā draugu es gribu savā tuvumā, man patīk kā viņš uz mani skatās, kā jokojam kā pat strīdamies, tas viss ir kas īpašs un tagad es to saprotu. Tā jau ir kaut kas ir jāpazaudē, lai spētu to novērtēt. Labākais, ka pazaudēju tikai uz īsu brīdi mācēšu to novērtēt.

Mon, 20 Jul 2009 20:59:23 GMT

Smags laiks. Vīrs mani izved no pacietības. Kā man tas viss ir apnicis. Labi, ka blakus nav S tad jau toč kaut ko izdarītu, ko vēlāk baigi nožēlotu. Man dažreiz ir sajūta, ka ar vīru es ilgi vairs neizturēšu. Cilvēks sācis dzīvot pēc principa es tā gribu., bet es tā negribu un nevaru. Tas ka viņš dara lietas, kuru dēl man ir kauns un jūtos neērti tā ir viena lieta, bet, kad sāk pēc principa es teicu un tā dara, kas galā iznāk pretrunā ar paša teikto, beidz mani nost, pilnīgi un galīgi, tas mani sit no kātiem nost. Un visā šajā pats trakākais ir tas, ka cilvēka stulbajā galvā nevar iedalbīt, ka pats ir teicis šādi. Laikam esmu jau pieradusi, ka mūsu ģimenes problēmas risinām pa telefonu, jo kad atbrauc tad kaut ko nobubinam, nopišamies un ejam gulēt. Dažreiz man pat liekas, ka nav vajadzīgs, jo neko pozitīvu nesniedz, bet citreiz man liekas, ka esmu no pozitīvisma pārpildīta. Man pašai nepatīk kāda esmu kļuvusi mājās, dusmīga, nikna, nīgra, ar dzīvi neapmierināta, nogurusi, dzīvoju pilnīgā depresīvumā un neko negribas ne darīt ne dzirdēt. Bet darbā esmu dzīvais cilvēks kustos , smejos nenāk debīlismi, bet nu pareizi saka, ka darbs liek cilvēkam justies labāk. Nu un pasakiet, kam man tas hrens ir vajadzīgs. Ja uzināsu atbildi tad noteikti uz rakstīšu.

Thu, 25 Jun 2009 19:07:28 GMT

Man tāda sajūta, ka visa dzīve man griežas līdzās. Te vienu brīdi liekas, ka nu tūlīt tūlīt manā dzīvē notiksies kāds ekšons, bet beigās nekā un tad jau pēc laika atkal šī te sajūta, ka kaut kas notiksies tūlīt tūlīt. Es saprotu, kas man ļoti patīk manā vīrā un kas S un kas nepatīk viņos, lai arī manuprāt S ir vairāk trūkumi šobrīd viņš man liekas interesantāks, jo kaut kas nezināms. Kad es viņā paskatos es redzu cik viņam ir skaistas brūnas acis tās man galīgi jauc galvu. Vispār S sācis atkal bīdīt interesantus tekstiņus, izrādās pēc viņa domām mēs neesam sveši viens otram, it kā jau es viņam piekrītu, bet daudzi šie bet....
Katru dienu cenšos sevi piespiest kaut ko darīt, bet to izdarīt ir tik grūti, kā ārprāc. Ļoti gaidu savu atvaļinājumu, pat pati nezinu kāpēc.

Mon, 22 Jun 2009 17:51:40 GMT

Man ir ļoti slikti. Ja man kāds jautātu, kas noticis es nevaru atbildēt, jo nezinu vienkārši jūtos slikti. Skatos filmu un saprotu, ka manā dzīvē pietrūkst kaisles un emocijas. Man liekas, ka man pietrūkst tieši šis pozitīvās emocijas, ka gribas kaut kur traukties un kaut ko darīt. Ziniet es varētu visu dienu pavadīt gultā guļot un neko nedarot. S ar sācis, ka kretīns uzvesties es cenšos neko neizrādīt un S ar neko neizrāda, nezinu vai tā ir labāk un ja ir tad kam tieši man vai viņam. Moš mums abiem. Laikam jau jādzīvo ar domu viss kas notiek, notiek uz labu. Man kaut kas šai dzīvē pietrūkst tikai, kas tas ir to es vēl neesmu sapratusi, bet gan jau es tikšu skaidrībā ar to, kas notiek ar mani pašu un manu dzīvi.

Wed, 17 Jun 2009 20:23:36 GMT

Lai kā arī man negribējās ir uz darbu, bija interesanta diena. Kārtējo reizi mana darba diena pagāja ar lielām emocijām. Prieks un smiekli mijās ar dusmām un krenķiem, bet esmu sapratusi, ka tādas dienas vispār ir super. Es tādās dienās jūtos dzīvē. Dzīvē, kurā kaut kas notiek. Mans viens darba kolēģis izteica tādu interesantu teikumu, ka man veči līpot klāt tas mani uzjautrināja vēl vairāk. Darbā es sevi jūtu pieaugušu, ne tādu mazu meitenīti, kā mājās, par kuru viem ir teikšana te vīram te tēvam un mātrei te vēl kāds izdomā mani pamācīt. Darbā mani uztver par pieaugušu un tas man ļoti patīk.

Sun, 14 Jun 2009 18:26:16 GMT

Nu ko rīt darba diena. Došos uz darbu. Kaut kā šausmīgi negribas. Klau dārgie domāju aizlaist uz Stokholmu ar prāmi. Kāds varētu man pateikt cik tālu no tās ostas līdz vecpilsētai. Cik vispār ēšana Stokholmā izmaksā? Paskatīšos tikai cik man tas brauciens vispār varētu izmaksāt ar prāmi braucot un ko vispār piedāvā.Mošs beigās padārgi sanāks un braukšu uz Lietuvu vai Igauniju. Jāuzzina visa info un tad var lemt uz kuru pusi šaut.

Fri, 05 Jun 2009 20:53:36 GMT

Es esmu muļķe. Šausmīgi sev atzīties, bet tiešām es cilvēks ar augstāko izglītību un savu dzīves pieredzi varu pateikt, ka esmu pasaules muļķe. S- man dāvināja ziedus,un no manis gaidīja pretī vismaz buču, bet es nobijos, ka tā nebūs buča, bet kārtīgs skūpsts, jo viss uz to gāja, bet es aizmuku. Protams, ka es cilvēkam atvainojos, bet jutos, nu varen debili. Atnācu mājās un riktīgi salamājos ar vīru. Es saprotu, ka viņš tā īsti tā kā nebija vainīgs. Nezinu, kas man bija uznācis. Laikam debilitāte mana. Pat īsti nezinu kāpēc es tā uz vīru dusmojos, iespējams tāpēc, ka ar S neskūpstījos, jo saprotu, ka pēc skūpsta man būs vēl grūtāk būt kopā ar vīru. Pat nezinu, ko darīt. Bet zinu vienu ka nevienu cilvēku sāpināt negribu un aiz deguna vazāt ar negribas, jo beigās tak muļķes lomā varu es pat nonākt.

Sun, 31 May 2009 20:34:17 GMT

Vakar godam smējos. Man liekas, kad esmu attiecīgā cilvēku kompānijā, tad smiekli man nāk.

Sun, 31 May 2009 20:29:36 GMT

Mēs pēc ilga laika atkal satikāmies un skatos uz cilvēku un nesaprotu, kas man pie viņa tā pievelk. Ziniet man liekas, ka dzīve ar mani izspēlē ļaunus jokus. Atnāk mans vīrs un viņš-S, un it kā man gribas pie S, bet gribas ar pie vīra un tad es raujos, kā ārprāts sirdī un prātā. Man liekas, ka manas un vīra attiecības ir palikušas mīļākas un labākas, mēs, jau plānojam kādu braucienu. Bet tā sajūta, ka paskaties viņam acīs nav tāda, kā ir ar S. Viņam ir ļoti smukas brūnas acis un tik izteiksmīgas, kad paskatos, liekas, ka tur arī pazūdu.

Wed, 27 May 2009 18:46:40 GMT

Radās doma kaut ko uzrakstīt, bet kad jāraksta tad nekas vairāk neienāca prātā.

Ka vīrietis iet dušā :))

Sat, 09 May 2009 18:57:25 GMT

Novelk drēbes, sēžot gultā, un samet tās kaudzē uz grīdas.
Kails iet uz vannasistabu.
ļa sieva redz, pašūpo savus vīrietības atribūtus, saucot: "Ūū, ū!"
Paskatās spogulī, ierauj vēderu, lai redzētu savu vīrišķīgo ķermeni.
Novērtē peņa izmēru spogulī, pakasa olas
un pēc tam paosta pirkstus.
Iet dušā. Necenšas sameklēt mazgājamo drāniņu, tā nav vajadzīga.
Nomazgā seju.
Izmazgā paduses.
Pasmejas par to, cik skaļi dušā skan pirdieni.
Nomazgā oliņas un rajonu ap tām.
Nomazgā pēcpusi, atstājot matiņus uz ziepēm.
Izmazgā matus ar šampūnu, bet nelieto kondicionieri.
Izveido panku frizūru. Atvelk dušas aizkarus,
lai redzētu sevi spogulī.
Pačurā dušā, cenšoties trāpīt notekcaurumā.
Noskalojas un izkāpj no dušas. Neievēro ūdeni, kas salijis
uz grīdas, jo aizkari visu dušošanās laiku bijuši ārpus vannas.
Daļēji noslaukās. Paskatās uz sevi spogulī, izvingrina muskuļus un vēlreiz novērtē
savas vīrietības izmērus. Atstāj dušas aizkarus atvērtus un mitru vannas paklājiņu uz grīdas.
Atstāj gaismu un ventilatoru ieslēgtus.
Atgriežas guļamistabā ar dvieli ap gurniem. Ja iet garām sievai,
norauj dvieli, pakrata savu locekli, iesaucas: "Jā, mīļā," - un izdara
grūdienus ar gurniem uz viņas pusi.
Divreiz nopiržas. Uzvelk vakardienas drēbes.

Tas mani patiešām uzjautrināja .:)))

Thu, 07 May 2009 20:30:27 GMT

Vakardiena bija vājprātīga diena. Tādas gan es vairāk negribu. Viņa bija šausmīga, lai no kuras puses es skatītos. Cilvēki mani nokaitināja, vienam cilvēkam palūdzu, lai nedaudz pakontrolē savus tekstus, ko bīda un vispār tas cilvēks dažreiz pasakot teikumu var mani nošokēt tā, ka pat man ( cilvēkam, kuram praktiski par visu ir savs viedoklis un ir ko pateikt) nav ko pateiokt, un, protams,ka pasaka, jau citu cilvēku klātbūtnē tā ka visi domā, ka starp mums ir kaut kas.. Un vispār vakardiena bija pretīga diena. Vakardiena tiešām bija traki stulba diena, nevaru vien beigt šausmināties par tādu dienu. Sajūtas ar vakar kaut kā mani neiepriecināja. Ziniet kāda ir tā sajūta ka pirmo reizi divi starp diviem cilvēkiem notiek skūpsts, tās sekunžu simtdaļas, kad viens sniedzas pie otra cilvēka un tā sajūta, ka zini, ka tūlīt viņa lūpas pieskarsies tavējām tā ir burvīga sajūta. Bet ir arī tāds moments, ka tu cieši skaties otram cilvēkam acīs un viņš tev un it kā būtu jāsniedzas vienam pie otra cilvēka, bet mēs abi saprotam, ka nevaram tā darīt? Un viss ko mēs izdarījām stulbi pasmaidījām viens otram ( ziniet tie neveiklie smaidiņi un vēl papildus sarkaniem mūsu ģīmji) sajutos īstenībā šausmīgi, bet arī īsti pateikt nevaru kāpēc. Iespējams tāpēc, ka saprotu, ka šobrīd dzenos pakaļ tikai šai te sajūtai, ko ar cilvēku ar kuru ilgu laiku esmu jau kopā nevaru piedzīvot vairāk. Un vēl tā sajūta, ka aizliegtais auglis ir tas vissaldākais un saprotams, ka es jau nebūšu es ja netiekšos pēc tā. Vienīgais jautājums, ka mani satrauc šobrīd, ko es darīšu, ka to iegūšu, laikam jau neko īpašu, jo neko piedāvāt īstenībā pretī nevaru un laikam jau arī negribu. Egoistiski? Pilnībā piekrītu. Bet visi mēs esam egoisti un tur neko nevar padarīt. Atšķirība tāda, ka viens nedaudz mazāk bet cits vairāk un es esmu tas variants, kas ir ļoti liels egoists.

Fri, 01 May 2009 19:22:44 GMT

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir cilvēki, kuriem vajag tikai palūgt vienu reizi un tiks izdarīts, tas ko lūdzu, bet citam cilvēkam var lūgt un reizes, bet nekas nemainīsies. Kāpēc tas tā ir??? Kāpēc vienam pietiek ar vienu reizi? Nezinu, bet centīšos atrast atbildi. Man liekas, ka esmu sākusi baigi domāt par jautājumiem, kuriem īstenībā atbildes nepastāv, bet ja arī tās pastāv tad man tās ir jāatrod, jo nevaru nodzīvot dzīvi, bet atbildēm.

Fri, 01 May 2009 19:10:42 GMT

Sen nebiju tā slinkojusi. Nu galīgi neko negribējās darīt. Manuprāt jau vakardienas vakars un nakts nebija laba. Normāls miegs nebija mans sabiedrotais, par ko es sapratu, jau no paša rīta, ka visu diena kā pus aizmigusi. Centos un centos sevi piespiest kustēties uz priekšu, bet tā arī praktiski neko nedarīju. Nu riktīga sliņķe. Ārprāts pašai sametās kauns :(. Kad esmu mājās visa dzīve apstājas. Ir tāda sajūta, kā skats pa kādas istabas logu, kas aiz tā notiek, bet es visā tanī neiesaistos, tāda dīvaina sajūta. Liekas, ka esi dzīvē, bet tanī pat laikā neesi. Dažbrīd no tās istabas gribas izrauties, bet nesanāk. Dzīvē es esmu tad, kad esmu darbā to es tagad saprotu, lai cik arī es būtu galīgi dusmīga un pārgurusi, un nostresojusies man tas darbs ir vajadzīgs, lai būtu DZĪVĒ. Patīk, ka mani novērtē, ciena un ievēro. Ne kā sievu vai māti, bet galveno kārt, kā sievieti. Man atkal ir sācies lielais pārdomu laiks par dzīvi un par visu, kas ar mani notiek.

Wed, 29 Apr 2009 19:39:31 GMT

Nu tā tik bija darba diena kaislības sita augstu vilni. Es saprotu, kas manī ir tāds, kas pievilina citus cilvēkus. Tas ir tas, ka es nemāku dusmoties un lielāko savu dienas daļu pavadu smejoties.
Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk būt pieaugušai. Tas ir tik forši. Ka tevi uztver par pieaugušu cilvēku. kaut kā agrāk nebiju pieķērusi sevi pieķērusi pie domas, ka mani kāds uzskata par pieaugšu. Esmu un esmu. Protams gadi iet, bet kaut kā neviens neuztver tevi nopietni, kaut arī ir vīrs un augstākā izglītība, bet visi tevi uztver par sīko. Un te es sāku sevi pieķert pie domas, ka darbā tevi uztver par pieaugušu cilvēku.
Darbā bija gadījums man viens vīrietis (kurš lai arī gados ir par mani daudz vecāks, bet izskatā ir super) izteica piedāvājumu pēc darba laist uz jūru uz ko es viņam atbildēju, ja tu mani ved tagad (tas ir darba laikā) tad OK, bet ja pēc tad es varu dabūt arī sev pavadoni gados jaunāku cilvēku. Kungs gan uz mani neapvainojās, mēs pasmējāmies, bet pēc tam es aizdomājos, ka esmu gatava uz daudz ko, bet nekad neizmainīt savam vīram, jo tas cilvēks ir priekš manis viss viņš ir gaiss ko es elpoju, viņš ir mans dzīvības avots. Dīvaini cilvēki mēs esam, mums it kā ir viss pilnai laimei, bet mēs vēl kaut ko meklējam. Uzdodot jautājumu sev ko tad es īsti meklēju, esmu atradusi atbildi- KAISLI. Tādu, ka tu trīci no visa, kas ar tevi notiek. Diemžēl ar vīru neesmu atradusi vairāk tādu sajūtu. Esmu sapratusi tos cilvēkus, kas laiž pa kreisi tieši šis te sajūtas dēļ. No tā kunga esmu arī piedāvājumus saņēmusi iet ciemos pie viņa, pēc ka man pat ir radusies vēlme aiziet, tikai es ar prātu saprotu, ka cilvēku paķircināšu un tas arī viss, bet ja aizietu principa pēc, tad nu gan es nezinu, kurā mirklī es teiktu viss STOP pietiek, ka tas pat priekš manis ir par traku. Nezinu atbildes neesmu vēl atradusi, bet meklēju tās, laikam jau jāizmēģina un tad jau atbilde arī būs rokā, bet varbūt nevajag. NEZINU, tiešām pagaidām NEZINU.
Esmu sapratusi, ka vienīgais vīrietis, ko es spēju paciest mājās ir mans vīrs. lai cik liela iemīlēšanās būtu to cilvēku nespēšu paciest sev tuvumā. Vīrietis, kurš par mani ir par 10 gadiem vecāks, nav labojams un nekas viņu neizmainīs, bet ir patīkami, ka viņš man pievērš uzmanību. tas ir tik sasodīti patīkami.... Uh cik patīkami.