31. Oktobris 2009

• 31.10.09 21:48
• Dzīve nu gan ir tāda dīvaina padarīšana. Vienmēr esmu zinājusi, ko no šīs dzīves vēlos un to vienmēr dabūju, bet tagad ir tā ka nezinu ko gribu un līdz ar to neko nevaru paņemt jo nezinu, ko tad man vajag un par to es uz sevi tik ļoti dusmojos. Šobrīd manī ir tāda sajūta, ka es stāvu pilsētas centrā, kur visi skrien, bet es tikai stāvu un skatos uz visām pusēm un nezinu virzienu uz kuru pusi es vēlos doties un uz kuru pusi man ir jāiet un cilvēki man skrien garām un ar tādām nopietnām sejas izteiksmēm uz mani skatās. ieskatās man acīīs un skrien tālāk. Ir tādi cilvēki, kuri savas aizņemtības dēļ skrienot uzskrien man virsū. Pēc kā paskatās uz mani ar niknu skatienu, un pie sevis kaut ko nobubina. Bet es tik stāvu un skatos un nevaru izlemt uz kuru pusi man vajag. Šī sajūta manā dzīvē visvairāk nepatīk, ka nezinu, ko gribu! Tas mani izved no pacietības.
• 0 rakstair doma