12. Augusts 2009

• 12.8.09 22:11
• Esmu pēc S ļoti noilgojusies. Nu kāpēc šī dzīve ir tik sarežģīta, bet varbūt es pati šo dzīvi sarežģīju. Nemāku paskaidrot, bet sajūtas ir tādas, ka liekas, ka sirdi man izraus laukā, ka viss ķermenis sadalās sīkās daļiņās kāda daļa paliek pie bērna tā lielākā daļa, bet kāda paliek pie vīra un kādu daļu no manis ir paņēmis S. Gribu sevi dabūt atpakaļ, bet visi šie man mīļie cilvēki ir paņēmuši daļu, ko ir pelnījuši no manis un man ir jādod šī daļa, jo viņi ir man devuši daļu no sevis. Reiz S man teica, ka uzskatot mani par savu draugu un ka pazīstot mani uz ko es teicu, ka esam tikai paziņas, bet nu tagad es saprotu, ka viņš ir man draugs, kuru pazaudēt es negribu un laikam paturēt viņu kā draugu es gribu savā tuvumā, man patīk kā viņš uz mani skatās, kā jokojam kā pat strīdamies, tas viss ir kas īpašs un tagad es to saprotu. Tā jau ir kaut kas ir jāpazaudē, lai spētu to novērtēt. Labākais, ka pazaudēju tikai uz īsu brīdi mācēšu to novērtēt.
• 0 rakstair doma