20. Jūlijs 2009

• 20.7.09 23:47
• Smags laiks. Vīrs mani izved no pacietības. Kā man tas viss ir apnicis. Labi, ka blakus nav S tad jau toč kaut ko izdarītu, ko vēlāk baigi nožēlotu. Man dažreiz ir sajūta, ka ar vīru es ilgi vairs neizturēšu. Cilvēks sācis dzīvot pēc principa es tā gribu., bet es tā negribu un nevaru. Tas ka viņš dara lietas, kuru dēl man ir kauns un jūtos neērti tā ir viena lieta, bet, kad sāk pēc principa es teicu un tā dara, kas galā iznāk pretrunā ar paša teikto, beidz mani nost, pilnīgi un galīgi, tas mani sit no kātiem nost. Un visā šajā pats trakākais ir tas, ka cilvēka stulbajā galvā nevar iedalbīt, ka pats ir teicis šādi. Laikam esmu jau pieradusi, ka mūsu ģimenes problēmas risinām pa telefonu, jo kad atbrauc tad kaut ko nobubinam, nopišamies un ejam gulēt. Dažreiz man pat liekas, ka nav vajadzīgs, jo neko pozitīvu nesniedz, bet citreiz man liekas, ka esmu no pozitīvisma pārpildīta. Man pašai nepatīk kāda esmu kļuvusi mājās, dusmīga, nikna, nīgra, ar dzīvi neapmierināta, nogurusi, dzīvoju pilnīgā depresīvumā un neko negribas ne darīt ne dzirdēt. Bet darbā esmu dzīvais cilvēks kustos , smejos nenāk debīlismi, bet nu pareizi saka, ka darbs liek cilvēkam justies labāk. Nu un pasakiet, kam man tas hrens ir vajadzīgs. Ja uzināsu atbildi tad noteikti uz rakstīšu.
• 0 rakstair doma