7. Maijs 2009

• 7.5.09 23:14
• Vakardiena bija vājprātīga diena. Tādas gan es vairāk negribu. Viņa bija šausmīga, lai no kuras puses es skatītos. Cilvēki mani nokaitināja, vienam cilvēkam palūdzu, lai nedaudz pakontrolē savus tekstus, ko bīda un vispār tas cilvēks dažreiz pasakot teikumu var mani nošokēt tā, ka pat man ( cilvēkam, kuram praktiski par visu ir savs viedoklis un ir ko pateikt) nav ko pateiokt, un, protams,ka pasaka, jau citu cilvēku klātbūtnē tā ka visi domā, ka starp mums ir kaut kas.. Un vispār vakardiena bija pretīga diena. Vakardiena tiešām bija traki stulba diena, nevaru vien beigt šausmināties par tādu dienu. Sajūtas ar vakar kaut kā mani neiepriecināja. Ziniet kāda ir tā sajūta ka pirmo reizi divi starp diviem cilvēkiem notiek skūpsts, tās sekunžu simtdaļas, kad viens sniedzas pie otra cilvēka un tā sajūta, ka zini, ka tūlīt viņa lūpas pieskarsies tavējām tā ir burvīga sajūta. Bet ir arī tāds moments, ka tu cieši skaties otram cilvēkam acīs un viņš tev un it kā būtu jāsniedzas vienam pie otra cilvēka, bet mēs abi saprotam, ka nevaram tā darīt? Un viss ko mēs izdarījām stulbi pasmaidījām viens otram ( ziniet tie neveiklie smaidiņi un vēl papildus sarkaniem mūsu ģīmji) sajutos īstenībā šausmīgi, bet arī īsti pateikt nevaru kāpēc. Iespējams tāpēc, ka saprotu, ka šobrīd dzenos pakaļ tikai šai te sajūtai, ko ar cilvēku ar kuru ilgu laiku esmu jau kopā nevaru piedzīvot vairāk. Un vēl tā sajūta, ka aizliegtais auglis ir tas vissaldākais un saprotams, ka es jau nebūšu es ja netiekšos pēc tā. Vienīgais jautājums, ka mani satrauc šobrīd, ko es darīšu, ka to iegūšu, laikam jau neko īpašu, jo neko piedāvāt īstenībā pretī nevaru un laikam jau arī negribu. Egoistiski? Pilnībā piekrītu. Bet visi mēs esam egoisti un tur neko nevar padarīt. Atšķirība tāda, ka viens nedaudz mazāk bet cits vairāk un es esmu tas variants, kas ir ļoti liels egoists.
• 0 rakstair doma