1. Maijs 2009

• 1.5.09 22:01
• Sen nebiju tā slinkojusi. Nu galīgi neko negribējās darīt. Manuprāt jau vakardienas vakars un nakts nebija laba. Normāls miegs nebija mans sabiedrotais, par ko es sapratu, jau no paša rīta, ka visu diena kā pus aizmigusi. Centos un centos sevi piespiest kustēties uz priekšu, bet tā arī praktiski neko nedarīju. Nu riktīga sliņķe. Ārprāts pašai sametās kauns :(. Kad esmu mājās visa dzīve apstājas. Ir tāda sajūta, kā skats pa kādas istabas logu, kas aiz tā notiek, bet es visā tanī neiesaistos, tāda dīvaina sajūta. Liekas, ka esi dzīvē, bet tanī pat laikā neesi. Dažbrīd no tās istabas gribas izrauties, bet nesanāk. Dzīvē es esmu tad, kad esmu darbā to es tagad saprotu, lai cik arī es būtu galīgi dusmīga un pārgurusi, un nostresojusies man tas darbs ir vajadzīgs, lai būtu DZĪVĒ. Patīk, ka mani novērtē, ciena un ievēro. Ne kā sievu vai māti, bet galveno kārt, kā sievieti. Man atkal ir sācies lielais pārdomu laiks par dzīvi un par visu, kas ar mani notiek.
• 0 rakstair doma

• 1.5.09 22:18
• Esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir cilvēki, kuriem vajag tikai palūgt vienu reizi un tiks izdarīts, tas ko lūdzu, bet citam cilvēkam var lūgt un reizes, bet nekas nemainīsies. Kāpēc tas tā ir??? Kāpēc vienam pietiek ar vienu reizi? Nezinu, bet centīšos atrast atbildi. Man liekas, ka esmu sākusi baigi domāt par jautājumiem, kuriem īstenībā atbildes nepastāv, bet ja arī tās pastāv tad man tās ir jāatrod, jo nevaru nodzīvot dzīvi, bet atbildēm.
• 0 rakstair doma