27. Aprīlis 2009

• 27.4.09 22:30
• Nu kāpēc dzīvē nav lemts vienmēr izjust to iemīlēšanos, mīlēt cilvēku no galva līdz kājām visu mūžu? Kāpēc? Kāpēc mēs kādu mīlam, bet kad uzrodas kaut kas cits tad iemīlēšanās proces aizņem visu tavu prātu visas tava prāta šūniņas un tu tik domā par cilvēku un sapņos viņu redzi. Tiekoties tev gribas viņam pieskarties un sajust viņu. Ejot uz darbu tu zini, ka viņš tev pieskarsies, ka pasmaidīs, ka kaut ko pateiks un no pieskārieniem es kusīšu no laimes. Un tu tur stāvēsi un sajutīsi visas smaržas, kas virmos apkārt un gaidīsi, kad atkal būsi blakus viņam. Bet atnākot mājās tu centīsieties ar savu cilvēku dabūt vismaz līdzīgas sajūtas un kad tas neizdodas tu dusmosies uz viņu, ka viņš tā nesmaida, ka viņš tā uz tevi neskatās. Bet kāpēc tad es uz viņu dusmojos, nesaprotu, jo ar sirdi es mīlu viņu vairāk par visu. Rutīna diez vai. Esmu noķērusi sevi pie domas, ka pie visa laikam ir vainīgs tikai un vienīgi pavasaris un vienkārši tam cilvēkam, kuram vajadzēja būt blakus nav tik bieži cik gribētos un tā tu dzīvo ar domām kad ātrāk satiksi to cilvēku, kas manī rada šis patīkamās smaržas un pozitīvās domas. Tā noteikti ir iemīlēšanas!!!! Tā nu esmu to pateikusi sev un atzinusi, bet to cilvēku ar kuru esmu tagad kopā nepametīšu, jo man ar viņu vieno kaut kas vairāk nekā tikai iemīlēšanās vai seks, tā ir saikne, kura ir sasaistījusi mūs uz ļoti ilgu laiku un kuru nevar tik ātri pāraut un pat negribas to pāraut, jo viņš ir viss manā dzīvē. Pie visa ir vainīgs pavasaris, bet tas paies un tad arī aizies šī te iemīlēšanās, kura ir pašlaik. Bet ziniet, kas ir viss tas patīkamākais tanī visā apzināties, ka abi mani iemēļotie nav vienaldzīgi pret mani. Tikai atšķirība ir tāda, ka viens man saka cik ļoti viņš mani mīl, bet otrs cenšas pievērst manu uzmanību, lai cik tas viss arī izskatītos bērnišķīgi un stulbi, bet man ir patīkami, jo apzinos, ka viņam kaut ko nozīmēju. Viņš jau apzinās, ka nekas nesanāks, bet šīs sajūtas ir burvīgas un sen neesmu tās atkal izjutusi no jauna.
• 0 rakstair doma

• 27.4.09 23:05
• Klausos mūziku un jūtu kā tā iziet caur mani un tas ir tik reti, bet kad tas ir tad izjūtu to pilnībā. Mūzika izskrien caur visiem maniem asins vadiem caur visām manām šūniņām, ka kliegt gribas. Jūs jautāsiet no kā? Es Jums atbildu no laimes.
• 1 rakstair doma