satrauktaa

pietiek kādam sākt kaut runāt par viņu, man sirds ietrīsas,dvēsele sāk dziedāt! pat runājot par to,jūtos viņai tuvāk. sestdien skatījāmies video,kuru radi Parīzē safilmējuši! tā emociju gamma,ko pārdzīvoju to skatoties - prieks,saviļņojums, miers! bet beigās vienkārši palika fiziski grūti turpināt vērot! man vajag to pilsētu,kaut reizi gadā tur būt...

nudien,pie iespējas pārvākšos tur dzīvot...vīrs arī ir tam gatavs:)

līdz šim sevi mēģināju nosēdināt uz zemes,iestāstot,ka to visu esmu sadomājusies,pārspīlēju savas sajūtas...bet ko nu noliegt,es tur jūtos kā mājās!

nu ir pienākusi diena,kad lasu ziņas! pati saprotu to,ka izlasītais neko nenozīmē,jo uzrakstīt var jebko. jebkas var mainīties. bet mierīgāk gan paliek!
lai kā censtos politikā neiedziļināties,tomēr nākas:(