|
Dec. 18th, 2005|07:37 pm |
Vakarnakt man gribējās šeit kaut ko ierakstīt, taču nebija ne interneta, ne varēja parakstīt. Izrādās, klavietūta, kuru es uzrunāju, nebija savienota ar datoru.
Sarmīte bīdot dažus cilvēkus, un viņai tas labi izdodās. Tādu secinājumu man vakar izteica mani vakardienas televīzijas partneri. Un man patīk atrast un motivēt. Un nav runa tikai par pāris cilvēkiem šeit Rīgā. Vakar sēdēju aukstā pīpētavā, kura visa bija piebāzta ar latgales jauniešiem. Man patīk, ka ir mirdzošas acis, man patīk, ka viņu tagad ir 3 reizes vairāk. Man patīk, ka viņi nav izlepuši un prt novērtēt lietas. Es jūtos kā skolotāja jeb mamma mazliet. Jā, kā mamma. Mani šodien iepriecināja vēstule no krāslavas meitenes, kura tagad jūtas tik iedvesmota. Mūsdienu sarežģītajā pasaulē, kur cilvēkiem tik grūti pateikt viens otram labus vārdus, tādas krāslavas meitenes ļoti iepriecina.
Šorīt pamodos ar viegluma sajūtu. Man nebija nekādu skumju un dusmu uz sevi, kā parasti ir pēc nakts pasākumiem. Kaut kas laikam patiešām ir mainījies. Un es pat zinu kas. |
|