|
Dec. 13th, 2005|09:05 am |
dažkārt ir rīti, kad steigšanos vajag atlikt. tā nu es šodien baudu vientulību. ļauju krēslai uzturētie savā dzīvoklī un dzeru ūdeni. vakar secināju, ka man šodien vajag apstāties, pagulēt, padomāt un turpināt. ja es būtu mazāka, es drošvien šodien turpinātu raudāt, bet pienāk tāds vecums, kad raudāšana uznāk tikai ļoti, ļoti...nu vienkārši sakot, tikai dažreiz. es negribu to paskaidrot. pārāk daudz esmu centusies paskaidrot, nepaturot prātā, ka cilvēki taču negrib klausīties un sadzirdēt.
cik cilvēkam vajag smaguma? saka, ka vajag, lai varētu dzīvību dzīt. bet ir kaut kādā spēju robeža, kur sākas ģenialitāte. es tāda neesmu. |
|