|
[Nov. 23rd, 2005|10:43 pm] |
Mjā, manu pasauli veido sīkumi. Pērļu imitācijas krelles. Puķes pie zābakiem. Jā, tās gan vienā dzimšanas dienas ballē pazzuda. Pērku lietas un priecājos. Grāmatas, veļu, smaržas, ķermeņa losjonu vai blūzes. Bieži sanāk nopirkt blūzes. Jo vienkāršāk. Visgrūtāk ir nopirkt bikses. Visas jāatšuj. Nerodas nākotnes vīzija smacīgajā pielaikošanas kabīnē, bet tas taču ir tik svarīgi. Ar kurpēm ir vissmieklīgāk. Esmu profesionāla kurpju mainītāja. Es nemāku staigāt, līdz ar to, viis apavi salūzt pēc mēneša - diviem. Nu varbūt vienkāršas iešļūcenes nē. Nu jā, un tad es jau ar seju Zinu savas tiesības rutīniski iesoļoju veikalā un dabūju atpakaļ savus latus. Dažus metrus tālāk jau nākamie apavi rokā. Es vienmēr viņus pētu ar domu, kas tajos visātrāk salūzīs. Profesionāls skatiens. Jā, man ir vājība uz lietām, kas man nav derīgas. Un es nopērku kurpes, kas tik un tā saplīsīs. Visjaukāk bija veikalā atzīties, ka ļoti labi zinu kārtību kā šeit izsniedz naudiņu, nav jau pirmā un pēdējā reize. Pārdevēja bija krieviete, un, lai gan latviski prata, ar to joku valodu jau ir kā ir. Nu ko nu par kurpēm, skumji, protams, ir šķirties no tādām, kas tiešām patikušas, bet, kā teicis viens klasiķis, mēs piedzimstam nevis lai atrastu kādu ko mīlēt, bet lai nomirtu. Arī kurpēm savs laiks. Pie manis tās dzīo vētrainu, piepildītu, bet īsu dzīvi. Par lašiem? Jā, kad man ir skumji, nopērku lasi, bet kad atgriežos no vismaz 2 dienu ballēšanās, ēdu garneļu salātus un paipalu olas. Tikai tajā stulbajā Mego nemāk sakarīgi saldēt. Garnelēm vienmēr atsaldēti galiņi. Un tad vēl ir vesela varza ar sīkumu stāstiem. Piemēram, par organisko vajadzību pēc mierīgās dienas, drīzāk mierīga, skaidra rīta ģimenes lokā. Kārtīgu virtuvi (Ej, Frika, sakārto, kamēr Madara fano par basketbolu). Kafiju. Klusu Latvijas radio fonā. Sestdienas avīzes. Jā, tās ir manas mīļākās. Duša. Un diendusa. Un es zinu, ka tie ir sīkumi, bet man patīk zināt sevi. Citi nezin pat to. Kas Tev patīk? Nu nezinu. Ko Tev dāvināt? Ai, nu nezinu, nevajag jau tērēties. Haahah. Un tad es ņemu krāsas biezas sarkanas un ar rokām mālēju logus. Nu ne jau manus. Tādus, kas nekur neeksistē. Pat sapņos ne. Tikai mirkļa iedomas. Uguns. Uzdrīkstēšanās. Garām pabrauc vilciens. Smaili papēži skrāpē flīzes. Dakšiņas griezīgās skaņas, neveikli saskaroties ar šķīvi. Liekas, es redzu visu. Tveru pēc, bet plaukstā nekā. Sīkumu kūkumi met melnus līkumus. Apkārt pelēks, bet es izmainu kurpes, kā citas maina vīriešus. Man vienalga, ka pelēks. Man ir kaut kā silti, lai nepaliktu skumji.... |
|
|