| confession |
Nov. 3rd, 2005|11:39 pm |
Piemēram - bija laiks, kad es sev riebos. Man nekas nebija svēts, salaidu ar 3 vīriešiem vienā nedēļas nogalē, izlikos, ka man nav nekādu emociju, un raudāju tikai tad, kad citi bija pārāk vāji (vai pārāk piedzērušies), lai to saprastu. atlika tikai smieties. par mani. un manu, ne no kurienes uzrodošos sirdi. lai gan tā ļoti mīlēja.
Un man ir bijis diezgan ļoti jāsaņemās, lai sāktu ar sevi strādāt, lai saprastu, ka manī ir problēma. Esmu centusies norobežotoies no visa pēdējā laikā, dažbrīd pat pārāk, aizmirstot arī savus neformālos un formālos pienākumus, braucu mājās 7os, jā tiešām, eju gulēt pusdesmitos. un tagad cenšos sevi atdzīvināt. Man tiešām pēdējā laikā fiziski nebija spēka, vnk, nevarēju. Un tagad cenšos sevi stiprināt visādi, ar vitamīniem, miegu, super veselīgu uzturu (cik nu tas mūsdienās iespējams), literatūru un smaidu. Jā, un jūtos labāk, esmu jaukāka un ar pozitīvākua attieksmi pret dzīvi. Un pārsvarā jau to es daru savas ģimenes un draugu dēļ, jo nekā cita nav svarīgāka kā ģimene un draugi. tiesa, otrie ir pārejoši. Mjā, un tagad esmu jauka, tik tiesām daudz maz sevi savedusi kārtībā, tā ka nav kauns, un tieši tagad maniem draugiem kaut kas sāk nepatikt. Vai arī viņi mani pēkšņi vairs nepazīst. Esmu pat mazliet apvainojusies. Jo, tas, kas man ir ticis visu laiku pātmests, nu ir novērsts. Tagad lūk netīk, ka vairs nepaļaujos uz automātisku bezierunu kārtējā monologa uzklausīšanu ar - Ko? Tiešām? Kāpēc? Zini kā bija agrāk? Zini kādi ir cilvēki? Un tad vēl rūpēšanās un nemitīgā uzticēšanās, protams, ka nevar būt nekādas runas par kaut kādu paļaušanos no viņu puses. Varbūt es nemaz neesmu domāta draugiem, jo viņiem es neesmu laba ne kā mauka ne kā draugs. Vai nav vienalga vai sirdi uz trotuāra sabradā sviedrainas sieviešu kurpes vai Tavas šķīstās, basās kājas? |
|