|
Oct. 5th, 2005|04:12 pm |
Bet, pirms viņa paspēja izplest spārniņus, nopilēja vēl viena lāse, un Bezdelīga palūkojās augšup un ieraudzīja — ak vai, ko viņa ieraudzīja!
Laimīgā Prinča acis bija pilnas asaru, un pa zeltītajiem vaigiem tās ritēja uz leju. Mēnessgaismā Prinča seja izskatījās tik skaista, ka mazās Bezdelīgas sirsniņā ielija žēlums.
– Kas tu tāds esi? – viņa vaicāja.
– Es esmu Laimīgais Princis.
– Tad kādēļ tu raudi? – Bezdelīga brīnījās. – Tu esi mani galīgi izmērcējis.
– Kad es biju dzīvs un man bija cilvēka sirds, – statuja stāstīja, – es nezināju, kas ir asaras, jo dzīvoju Sansusī pilī, kur bēdām ieiet nav atļauts. Dienu es ar saviem biedriem rotaļājos dārzā, bet vakarā Lielajā Zālē vadīju dejas. Dārzam visapkārt slējās ļoti augsts mūris, un man pat prātā neienāca apvaicāties, kas atrodas viņpus tā — tik skaists bija viss ap mani. Galminieki mani sauca par Laimīgo Princi, un laimīgs es patiešām arī biju — ja vien izpriecas var uzskatīt par laimi. Tā es dzīvoju, un tā es nomiru. Bet tagad, kad esmu miris un viņi uzcēluši mani šeit tādā augstumā, es varu ieskatīties savas pilsētas postā un nabadzībā un, kaut arī man ir svina sirds, es nespēju par to neraudāt. |
|