|
Aug. 22nd, 2005|10:45 pm |
Es pavisam negribu vērt acis vaļā. Sēdēju aizžmiegtām acīm un spītīgi teicu - Negribu, negribu, un vēs ausis par spīti aiztaisīšu. Dažreiz es sapņoju skaistus sapņus un negribu pamosties, un to var kontrolēt. Pavisam, pavisam vēl mazliet. Un tāpat ar lietām, kas pa dienu sataustāmas. Tikai lēnām un nepielūdzami viss kļūst tik acīmredzami. Varbūt manas plaukstas kļūst caurspīdīgas, ka neredzēt lietas, ka pasargāt sevi vairs nav iespējams.
šodien satiku cilvēku, kas brauks uz ameriku, lai no visiem atpūstos, arī no manis. varbūt, lai iemācītos skatīties, arī man braukt prom? |
|