Piektdien beidzot notiek TPJO Sporta spēles, kas manuprāt izdevās godam. Jo, uztaisīt sporta spēles nav nekāda tūtiņu dreijāšana, un mēs tikām galā arī bez kruto līdzdalības. saule uz manas miesas ir manāma vēl šobaltdien, bet, atšķirībā no citiem, man āda neiet nost.
man patīk braukt ar tomu nordi, jo ar viņu ir droši un var likt kājas uz tās vietas, kas mašīnais priekšpusē ietver sevī visus tos pulksteņus, atvilkni un tādā garā. nu es taču nezinu, kā visu to sauc. nu vienkārši patīk tur likt kājas.
iebraucam sējas pagasta lojā, lai aizņemtos telti un guļammaisu. Paldies milk ! dēļ šīs telts vēlāk ar izcelsies strīdi, kuru rezultāts vēl nav zināms, bet par to vēlāk. nepieprasi no manis visu uzreiz tach! Paldies arī Sējas pagasta padomei, kur varējām izprintēt Erudīcijas konkursa jautājumus pārsvarā par vidusskolas vielu, ko izrādās daudzi nepārzina vispār. Pieslīpējot pēdējos jautājumus un pārbaudot Toma erudīciju, tiekam apstādināti pie Raganas, jo policists piesienas par ātruma pārkāpšanu un skatās uz mani aizdomīgi - Vai tik mums ar Tomu nav kopīgi apgādājamie. Tiekam cauri ar brīdinājumu. Tālākais nav svarīgi.

Man patika Rīgas komanda, jo izskatījās kruti. Mums bija vissmukākie zēni un inčīgākās dūdiņas, Latvijas čempions ārmreslingā un basketboliste, kas vienīgā no savas ģimenes netika Latvijas izlasē. Par spīti tam, ar labiem rezultātiem neizceļamies. Izņēmums ir tautas bumba, kur mūsu līderis Normunds, par kuru jau pēc skata nepateiksi, ka labi spēlē, kalpo par slepeno ieroci, jo tāda ir mūsu komandas taktika. Mums arī bija vislabākais priekšnesums, tik varbūt citi, kuri ar nesaprot vidusskolas vielu, to visu nevar aptvert. Vienīgais izņēmusm ir artis kamals, kurš vidusskolas vielu saprot un uzvar erudīcijas konkursā, bet, ja nav kentaura, tad arī nepatīk priekšnesums. un tas piens...Čaks. Rīga. Sirds uz trotuāra. Man pirmo reizi bija tā, ka redzu, ka visai komandai priekšnesums ļoti patīk, nu tā, ka mums visiem acis mirdz. Daži (nu labi - konkrēti viens cilvēks) - teica, ka tas bija par smagu, (jo tā vidusskolas viela taču nav apgūta)bet ļoti labi. Es tik nesaprotu, kādā transa stāvoklī es atrados, jo vispār nesapratu, kas notiek, laikam saule par daudz sakarsējusi, jo līdz alko vēl bija tālu. Nakts - pilna ar notikumiem, ko frikadele palaiž garām, jo aizmigusi. Bet es laikam turpinu iejusties savā priekšnesuma tēlā, jo mana sirds paliek uz trotuāra. Labi, ka blakus ir lādzīgais Toms, kas to paceļ un mierina. Pēc ši pasākuma man vēl vairāk patīk Toms, un viņš šķiet, ka ir uzzinājis par mani gandrīz visu.

Par teltīm. Teltis ir iemesls, lai kaut ko saveidotu. Piem, ja interesē kāds puisis, paziņo viņam, ka ir kāds pasākums, bet Tev nav telts, vai varēs dzīvot viņa teltī. Sporta spēlēs ar taču daudz telšu, bet ir ar tādi, kam teltis nav. Vai ar dažādu iemeslu dēļ nav paņēmušās līdzi. Nu, piemēram, ir šāds dialogs:

-Rihard, vari ielikt manas mantas savā teltī, man nav telts kur likt?

-Nē, man pārāk liela nekārtība

Man patīk taktika, jo uzreiz netiek norādīts par nakti un tādā garā. Bet ko var darīt, ka Rihards pārāk nekārtīgs. Citi atkal ir lādzīgāki. Es arī, jo pieņemu savā teltī Gunāru, kuram nav pat guļammaisa. Bet šis piemērs neiederās telšu joku sarakstā, jo apakšā nav nekādu nodomu. Tad vēl - teksts par mainīšanos. Laikam par to labāk ielikt atsauci uz frikucoju, jo apnika. Bet mani tracina, ka daži nesaprot jokus, un tagad varbūt vispār nav starp dzīvajiem. Protams, visu iesāka Gunārs, jo viņš nevar beigt manipulēt ar vēlētāju balsīm.

Solis pa solim, vārds pa vārdam un  atmostos teltī un saprotu, ka vairs nav gaisa, saprotu, ka esmu vairāk brūna nekā iepriekšējā dienā, un ne jau tāpēc, ka āda tāda, bet tāpēc, ka agrāk gaišais apģērbs ir tāds. Izskatās pēc Gunāra pirksta, bet viņš neatzīstās. Nu, protams, ka neatzīstās.

Brauciens ar Toma mašīnu atkal man patīk, jo var taču tās kājas tur likt... Rīga mūs sagaida ar nāves agonijā mocošos kaķīti. Vakars beidzas Sējas pagastā, kur Raganā uzskrienam virsū beigtai lapsai. milk pie viena iekāpj lapsas zarnās un zina par mums visu, lai gan aneti konsti satiek pirmo reizi mūžā. nostaigājām ļoti daudzus kilometrus, bet tas taču ir veselīgi. lai gan šķietamais jautrums pazūd, kad saprotam, ka esam vienas tumšā, ar dažādām ēnām, kas atgādina nāves, pilnā apvidū. un tās lapsas un skaņas...tāpēc ir jārunā par bučošanos un seksu, jo tad nav tik bailīgi kā, ja runā par meitenes līķi, kas atrasts šajā konkrētajā mežā vai vīru, kas nogalināja savu sievu un pēc tam izdarīja pašnāvību, vai vietējo Lojas fantomasu.

Pie Gaujas dzīvo Betmens, viņš jūtas baigi kruts. Katrs pats ir betmens tik ļoti, cik pozicionējas