| smaidošais sarmis |
Jul. 13th, 2005|10:43 am |
pēdējā laikā smaidu tā ka man pašai patīk. liekas, ka arī guļot smaidu, vienīgi pirms gulētiešanas "fuko svārsts" mazliet biedē. es laikam pārlieku dzīvoju grāmatās, tās lasot, tik ļoti, ka grāmatu radītās emocijas ir vēl spēcīgākas par tām, kuras režisori centīgi ir vēlējušies ielikt filmās.
pēdējā laikā man patīk vasara, kad tā ir mūžīga bezrūpība. gribu pamosties no rīta zālē un saprast, ka tā pavadīta visa nakts, un bez bailēm.
pēdējā laikā man patīk cilvēki tik ļoti. ka piedodu visus grēkus un dusmu vienkārši nav. visvairāk man patīk Spraidžīgais, jo ar viņu var sēdēt parkā uz soliņa un kopā kopīgi raudāt tā no sirds, ka nav jāuzspīlē vai jāslēpj kaut kas. jo alkoaģenti sirsniņas dažbrīd pukst tik līdzīgi.
pēdējā laikā man patīk "Lāčplēsis". Nevis tāpēc, ka sajūsminos par to radīto mītu, bet tāpēc, ka tas ir labs veids, lai analizētu latviešu nacionālās identitātes psihloģiju. pirms kāda laika jau uzrakstīju tekstu, ko par visu to domāju, bet šis spītīgi ņēma un izdzēsās. nekas, būs vēl. lācplēsis, ulmanis, staļins, šķēle, repše, lembergs? laimdota - mājsaimniece, mājsaimniece, mājsaimniece. spīdola -par to ir atsevišķs stāsts, bet stipras sievietes jau parasti ilgi nevar paciest. bet tas stāsts būs.
labi, čau! |
|