|
Jul. 9th, 2005|10:32 pm |
plastiskās meitenes un plastiskie koki.
kā lai zinu, vai mani draugi nav plastiski?
esmu nokavējusi panorāmas sākumu, bet līdz nakts ziņām vēl tālu, bet bez ziņām vispār, ja esi mājās, vairs nevar. tāpēc pienākums liek rakstīt, lai ar rakstīt nav vairs ko. ja sviesta ciba būtu pie brenča, tad Jums, lasītājiem, darba būtu gana, bet sajūtas palika tur. cenšos tagad piepildīt tukšumu, iestāstot sev, ka varbūt izlīdzēs grāmatas. vakar nopirku Nīčes "Traģēdijas dzimāsnu no mūzikas gara", nopriecājoties, ka beidzot iztulkota.
bet tagad manis vairs nebūs nekad. labi, joks. bet es gribētu, lai varētu to pateikt pa īstam. jo paliek pārāk, pārāk... ir tā, ka pasaule ir pārāk liela, lai pietiktu elpas. bet līdz mieram vēl tālu. līdz manai holivudai, līdz brakiem, jo 7. tramvajs no operas vairs sen neiet caur okeānu. tas viss tikai tāpēc, ka telpa starp mums ir nolaidusies pārāk liela. un nav tā telpa starp mani un kādu konkrētu cilvēku kā dažam labpatiktos domāt, tā ir telpa starp mani un visiem pārējiem. pārāk liels haoss, pārāk maz loģikas, pārāk tuvas lietas, pārāk gribas uzlikt galvu uz krūtīm |
|