| Par kartēm |
May. 29th, 2005|05:06 pm |
|
atkal paņēmu rokās atlantu, jau vairākus gadus viņš gulēja manis neaiztikts. pāris mirkļi, un visa mana bērnības spēle atkal klātu. cilvēki ir kā okeāns, ar līdzenumiem, dziļvagām, zemūdens grēdām, vulkāniem, rifiem. par lielākajiem parasti stāsta skolā - dziļākajām dziļvagām, lielākajiem līdzenumiem, iespaidīgākajiem rifiem un atlantijas grēdu, kas, kā man šķiet slēpj sevī Atlantīdas noslēpumu. par lielākajiem - Einšteinu, Prustu, Nīči, Elizabeti I un citiem keksiem. visam jau parasti nepietiek vietas, gan uz papīra, gan mūsu prātos. bet ir lietas, vietas un cilvēki, kas ir lielākie tikai priekš manis. un viņiem ir vieta manā sirds grāmatā, par viņiem es reiz stāstīšu savā skolā. tāpat kā par dziļvagām un tektoniskajām lūzumzonām. |
|