| |
[Sep. 19th, 2010|09:51 pm] |
Pēdējā laikā es atkal, šķiet, esmu kaila.
Viss notiek pa apli. Es esmu šeit pat. Sašķīst manas stikla sapņu pilis. Kā jau vienmēr. Lauskas. Sagrieztas pēdas. Acīmredzamas visiem. Mūžīgā atkārtošanās. Skumstu par nepiedzīvotu prieku, neizbaudītu vasaru un māju sajūtu, kas, kā man šķiet šodien, nekad nebūs. Nesasniedzami.
Es vienmēr esmu piekritusi tam, ka laime ir tiekšanās pēc laimes. Tuvošanās un ļaušanās. Tagad šķiet, ka ir tikai parasta dzīvošana.
Asiņu atstātās pēdas. Nemazgāšu. Lai redz |
|
|