| |
[Dec. 14th, 2007|02:56 pm] |
|
nesen biju pie ārsta. tradicionāli eju pie ārstiem, jo ik pa laikam ir jāiet. parasti šie gājienu beidzās ar - viss kārtībā, varbūt vajag padzert kaut kādus vitamīnus vai mazāk ēst ķīmiskus ēdienus. un te pēkšņi, man liekas, Jums ir kaut kādas problēmas un tad visādi nosūtījumi. izbrīnija ne tik ļoti tas, ka manī ir kaut kas atklāts, bet tas, ka ārste to paziņo ar tādu izteiksimi itkā to darītu katru dienu. šodien jau vairāk pētu savu apdrošināšanās polisi un visādu ārstniecības iestāžu piedāvājumus. ja man tiešām pirmo reizi mūžā būs jāiet slimnīcā, tad es rādīšu dūri un niķošos, jo negribu gulēt vienā palātā ar kaut kādiem cilvēkiem, negribu, lai ir tā stulbā atsperu, dzelzs. man liekas, ka šādā situācijā izlepusī sarmīte arī beidzot sastapsies ar jautājumiem - kāpēc šī valsts man nevar nodrošināt normālu, cilvēka cienīgu dzīvi? Visu pārējo es sev varētu sagādāt, bet lūdzu, dodiet man iespēju nesajukt prātā Latvijas simnīcās! |
|
|