| |
[Sep. 30th, 2007|09:23 pm] |
Tagad, skatoties uz savu zilo aci, atceros, ka pēdējo reizi tā līdzīgā stāvoklī bija, kad iepazinos vairāk ar Viesturu. Toreiz viņš ilgi atvainojās un vairākas dienas no vietas apvaicājās, kā mana acs. Dabūt zilu aci dejojot, protams, ir muļķīgi. Vakar ar mani notika tas, par ko es domāju, ka kaut kad jau tam ir jānotiek, proti, es beidzot esmu iesvētīta īsto riteņbraucēju cunftē, jo beidzot esmu pārlidojusi tam pāri izmantojot tradicionālo metodi - strauju bremzēšanu. Protams, arī tas ir muļķīgi. Agrāk man likās, ka zvaigznītes ap galvu riņķo tikai multenēs, tagad zinu, ka tā nav, hahaha. Vēl tikai nesaprotu, kāpēc zilumi uz manām kājām nav tik izsteiksmīgi kā parasti. Laikam nekas vairs nav kā parasti.
Vēl varu palielīties ar šādām lietām:
Nedēļas nogalē ar riteni izbraukāju Salacgrīvu un Ainažus. Ainaži ir tik niecīgi, bet pilsētai ir ļoti romantiska pilsētas pludmale. Kā tādās vācu romantiskajās filmās sēdēju uz soliņa starp randu pļavu smilgām un vēroju, kā zvejnieks ar traktoru nogādā laivu liedagā un tad dodas pārbaudīt tīklus. Izbrīna, ka nedz no kurienes pēkšni izlien liela celtne ar uzrakstu Hesburger, tas manī radīja tādu jautrību, ka bija īpaši jākonsentrējas, lai atkal nenolidotu no riteņa. Nu tādi lūk ir tie Ainaži - ar romantiksu pludmali, tukšumu, mazām, retām mājiņām un milzīgu Hesburgeru magīstrāles Via Baltica malā. Salacgrīva savukārt ir mazliet cerīgāka, tur ir arī cilvēki, kuri izskatās laimīgi, pastaigās rociņās sadevušies, smaida un saprotoši noklusē, kad atkal un atkal sastopas ar šķiet Salacgrīvas krutākā restorāna viesmīles neveiklībām. Salacgrīvas ostmala ir gluži kā Ventspils ostmala, taču vecās ostas noliktavas šajā gadījumā tiešām izskatās vecas.
Esmu arī nesusi daudz smagumu. Kuivižu kapājamais galds, šķiet, ir smagākā lieta pasaulē, ko esmu nesusi. Lūdzu, mīļie, puiši nākampavasar gaidu ciemā, jo vairs to nešanu neizturēšu. Čaklās Sarmīte rocīnas ir arī uzrakušas dažādas dobes un attīrījušas no pusdzīvām puķēm. Protams, ir arī svinīgi, divatā ar tēvu, noslēgta naksnīgo pikniku sezona. Cikādes vēl joprojām čirkst. Un tādos brīžos ir jāpaildzina vakars, jo man vairs vienai nav bail. Tēvs saka, ka tie ir senču gari, kas dzenot projām bailes. Nezinu, man gan liekas, ka tas ir vnk tāpēc, ka jūtos mierīga, rimta un saskanīga ar visu, ko vajag.
Vēl - pabiju arī otros laukos, un tagad ir skaidrs, Loja ir lielāka par Ainažiem :) Bet jaunais Saulkrastu apvedceļš ir stilīgs. |
|
|