| |
[May. 21st, 2007|10:11 am] |
esmu šausmīgi aizrāvusies....
pēdējā laikā manu nedēļu nogaļu sarmīte dzīvo pavisam citā laikā un telpā.
6dien no rīta pamodos Gajokā, vēl ir iespēja pamosties Čerepovā, Cietoksnī, diezgan romantiski nosauktajā Ziemeļu priekšpilsētā, Ķīmiķu ciematā, kur ielas nav ielas, bet šķērsielas. Neskatoties uz daudzajām alternatīvām, man Gajoks šķiet vissimpātiskākais. Un, ja man būtu jāizvēlas, kur Daugavpilī iegādāties dzīvokli, visticamāk, tas būtu tieši šiš savādu nosaukumu nēsājošais mikrorajons, zem kura var atrast daudz pakavu un senu cara zirga staļļu atliekas.
Ja konkretizē aizraušanos, tad runa ir par vietu un cilvēkiem. Ņemot vērā manu diezgan nacionāli noskaņotu personību, kurai ir aizspriedumi pret slāvu tautības pārstāvjiem, kas dažbrīd arī pārkāpj tolerances robežas, pati brīvos, kāpēc pilsētā, kurā latviešu ir tik maz, jūtos tik labi. Braucot uz Daugavpili, parasti ņemu līdzi pasi, jo nepamet sajūta, ka jūtos ārzemēs. Taču ārzemēs parasti ar lelu sajūsmibu tiek uztverta iespēja satikties ar savējiem, hahaha. Šajā nedēļas nogalē kādu stundiņu klejoju arī viena, kas nozīmē, ka izpaliek ierastās sekošanas un paļaušanās uz kādu vietējo latvieti. Nopirku Daugavpils karti pa 30 santīmiem un ar rūpīgu sāku saprast, kur esmu un kā nokļūt līdz nozīmīgākām pilsētas vietām. Rezultātā, pēc šīs nedēļas nogales arī Jums varu pastātīt, kā nokļūt City Centrā, Universitātē (gan vecajā, gan jaunajā korpusā), Cietoksnī, Valsts un Centra ģimnāzijās, visādos Dittons centros, lielveikalā un autosstāvietā, kā sajusties kā uz Jomas ielas un kur atradīsies Marka Rotko orģināli. Konkretizēt par cilvēkiem ir jau grūtāk, taču mani aizrauj mirdzošas acis, patiesas sirdis un neviltota attieksme pretstatā Rīgas ātrajam ritmam, bezpersoniskām sarunām un liekulīgiem tekstiem. Iesēžoties autobusā Rīga - Daugavpils, man nav jādomā, ko es šodien darīšu, kur gulēšu un tml, jo Daugavpilī viss notiek tik viegli kā Daugavas lokos lēkā sami |
|
|