| |
[Apr. 25th, 2007|06:54 pm] |
|
šonedēļ jūtos kā tādā skolēnu vaaras brīvlaikā, kad dzīves vilkšanas slodze ir 3 reiz mazākā kā ierasts. pietrūkst visādu tik ļoti ierastu lietu, sīkumu, "katru dienu" lietu, mazliet asaru un pārdomu kamolu kaklā un mazliet tukšuma. Tikai tā sajūta, ka rokas stiepiena attālumā ir kāds, kurš sapratīs, salamās un noslaucīs asaras, tā sajūta ir tepatās blakus. uz krēsla. |
|
|