| |
[Nov. 12th, 2006|12:57 pm] |
vakar bija kārtējā Lāčplēša diena, kad es neaizdzedzu sveci sava dzīvokļa logā (tas gan nenozīmē, ka sveci neaizdedzu - uz virtuves galda tā deg gandrīz katru vakaru). bet, kad es biju maziņa, bija lāčplēša dienas, kad es ielieku sveci logā un skaļi pukstošu sirdi krūtīs lūkojos apkārt, vai vēl kādu māju logos šī īpašā "savējo" zīme. dažos bija un tad es bijū tik šausmīgi priecīga. man likās, ka latvja ir kaut kas slepens, jo sevišķi Rīgā. laukos, kur 99% latviešu, Latvija spurdz ārā pa katru zāles stiebriņu, bet šeit - pļavniekos - latvija bija jāmeklē ar svecīšu liesmiņām drēgnos novembra vakaros. un man tas bija svarīgi. likās, ka ja vairs nebūs nevienas svecīšu liesmiņas, pazudīs arī latvija, kuras vēl nebija. tāpēc es vienmēr ļoti labi zināju, kur stāvēja tās vaskainās sveces.
jā, es šodien vairs nepētu māju logus, bet mani nepamet sajūta, ka ja kaut svecīšu liesmiņa varētu palīdzēt mums nepazust, es būšu nomodā pie sava loga un vienmŗe zināšu kur stāv nu jau diezgan glaunās sveces |
|
|