| |
[Oct. 16th, 2006|06:27 pm] |
|
viens, divi, trīs, svētki beigušies, tagad sākas liekulības skrējiens. es laikam tā nevaru, tāpēc izstājos |
|
|
| |
[Oct. 16th, 2006|06:52 pm] |
Turies pie tiem, kas Tev svarīgi un kam esi svarīga Tu, un Tu būsi rimta, skaista un panesīsi visus pasaules smagumus. `
Runājot par smagumiem, man liekas, tādu jau vairs nav. Ja runā par cilvēku attiecībām. Vienkārši tādu skaistu attiecību kā lētās filmās vairs nav. Es pat nevaru iedomāties, kā 2 cilvēki varētu atrast viens otru lielu simpātiju dēļ. un skūpstītos, jo citādi tas lielais emociju kamols žņaudz nost.un tauriņi mudž. Un nav jau arī laika nekādām atiecībām. Mājas ir domātas, lai pārgulētu viens vai pārgulētu ar kādu kopā. Labi, par to es domāju šodien no rīta. Bet vakars, kā jau pie eiropiešiem pienākas, ir domāts apcerēm un domām.Tātad - manas rīta domas nav nekādi paliekoši atmiņu stāsti, bet gan saistās ar kaut kādām vēlmēm (rīts, ausma, āsia, atbilde uz jautājumu - ko es šodien darīšu?)
Nu lūk, mani domu lēveri šodien met visādus kūlmeņus un taisa tiltiņus. Vēl es piemēram domāju, ka daudzas zinātņu nozares domātas tikai to aparāta uzturēšanas dēļ. Pārāk daudz teorētisku konceptu, kas nekur, nekur neesksistē. Tāpat kā neeksistē gandrīz neviena no tām vielām, par ko mēs vidusskolā mācāmies ķīmijā.
Tad vēl es domāju par tirgu un veikaliem. Ziniet, man ir tāda redze, kas sākotnēji apkārt esošo tver kā vienu veselu. Tātad esot pie dārzeņu stenda es to visu uztveru no sākuma kā dažādu krāsu un materiālu kompozīciju - vienotu veselumu. Tikai pēc laika sāku izšķirt atsevišķas lietas - piemēram puķkāpostus, tomātus, brokoļus, visādas sēnes. diezgan ātri izšķiru arī zaļumus. grūtāk iet ar piemērotu bablažānu, vai seleriju un pētersiļu sakņu atrašanu. jo tad uzreiz sākotnēji nekustīgais stāvs aiz kastēm kļūst apbrīnojami kustīgs un uzdod visādus mudinošus jautājumus. bet es vienkārši vēlos skatīt visu mākslas darbu kopsakarībā un tad aplūkot detaļas un varbūt pēc tam arī daļu no sajūtām nopirkt. Stockmanā varu visu netraucēti vērot, bet tad atkal jārauc deguns par mākslīgajām dillēm un paprikām. Nu nav pilnības tā pat kā patiesas mīlas šai dzīvē.
Tad vēl es skumstu, ka madara dambe vairs nestrādās kopā ar mani, skaisto un dzīvelīgo sarmīti, kas nemāk staigāt zosu gājienā. man kaut kā vienmēr ir bijis svarīgi nevis vienkārši kaut ko darīt, bet darīt kopā ar kādu vai līdzās. Lai ir kā Kalniņa dziesmiņā - TU mani dzen. Tādi cilvēki nav daudz, bet ir. Tiesa, pārējie ir džeki. Un es - pediņš |
|
|