| |
[Sep. 18th, 2006|10:47 am] |
man patīk brīvdienas, kad var pabūt citur. vienalga kur, ebt citā vidē. ši nedēļas nogale bija viena no tādām. naksnīgā Rīga aiz sajūsmas par mūsu atgriešanos, uzrīko grandiozu salūtu un ar LNT 10 gadu dzimšanas dienu tam nav nekāda sakara.
daugavpils lēnām kļūst par vietu, kur labprāt atgriezties. jo īpaši liels prieks, ja var atgriezties kopā ar jaukiem ceļabiedriem, uz kuriem ne mirkli nav jādusmojās, jāsarūgtinās vai tml. man vienmēr gribas dīdīties krēslā aiz sajūsmas par pajocīgo daugavpils zīmi - sudraba kaiju - iebraicot pilsētā. ne jau lēkāju aiz kādām emocijām par šo dīvaino metāla izstrādājumu, bet aiz nepacietības atkal satikt, redzēt, dzirdēt, klausīties un tapt iekārdinātai.
atklāju sev jaunu naktsklubu, kur visa daugavpils pie kājām. neviens neliedz divdomīgos acu skatus, skūpstus visur, tikai ne uz lūpām, kaklā košanas un citas lietas no spēles - kurš kuru iekārdinās. es atkal dejoju un esmu neticami dzīvelīga, ka vēl tagad sāp ķermenis no intesīvās kustēšanās. naktī mani arī noskata 2 aizdomīgi vīri, par kuru interesi varu tikai mazliet nojaust. jo daugavpilī izrādās visu nokārto līdās esošie vīri, ir tik dīvaini, ka viņi prasa atļauju līdzās esošajiem - vai drīkst? viss tiek nokārtot klusi un nedzirdami. es mulstu un smaidu un man patīk gulēt uz vīriešu krūtīm.
vai Jūs zināt ko nozīmē ieraudzīt milzīgu mīnu 2 metrus birs savas galvas. tā jau to nevar redzēt, bet, ja paspīdina ar gaismiņu, mīna atklājas. Daugavpils cietokšņa gaiss mani spirdzina, ka jūtos atkal savā ādā, savukārt Jaujenes Daugavas loki liek sasakatīt lokus arī visā ceļa posmā Rīga-Daugavpils, jo sevišķi, ja ir tik sarkanas debesis, kā vakar.
jā, un tagad es apsveru domu, kā varētu pārcelties uz daugavpili |
|
|