| Mana Vasaras Universitāte |
[Aug. 14th, 2006|06:20 pm] |
Man tomēr liekas, ka vajag kā jau katru gadu sarakstīt visādas pie sienas paliekošas atmiņas, bet es pierakstīšu tikai dažas.
Man šajā Vasaras universitātē nezin kāpēc ik palaikam bija skumji, bet tie brīži, kad priecājos, bija patiesi jauki. Tātad, es rakstīšu par skumjām un priekiem.
Visupirms jau mani pārņem apātija ik palaikam. Un nav iespējams izskaidrot, kur tām skumjām sākums un kas iestumj to kalna galā esošo sniega piku. Man vakaros nezkāpēc gribējās būt smēķētājai, sēdēt vienai krēslainos vakaros un lēni un graciozi kūpināt cigareti, saliekot pirkstus manā īpašajā "sarmīte smēķē" pozā.
Bet es priecājos par labajiem un tik ļoti no sirds nākušajiem vārdiem, par smaidiem un vienkāršību...ka ir tā, ka acīs sariešās asaras, kad mīļie latgales jaunieši raksta jaukus vārdus un dāvina mīļus smaidus sarmītei, jo sevišķi tad, ja pirms tam esi saskārusies ar cilvēkiem, kuriem pat vairs nav cilvēku sejas, par darbiem un vārdiem nemaz nerunājot.
Man patīk mana mīļa organizatoru komanda formulā 3+1, tā ka liekas, kopā varētu kalnus gāzt. Mums ir kopīgs ūdens, jogurts un piens :) Tas, ko Tu ieguldi cilvēkos, tam patiesi ir vislielākā vērtība, un tāpēc man prieks, par mūsu ieguldījumiem vienam otrā. Draugi atklājas tad, kad ir visgrūtāk, līdz ar to, es atkal un atkal saprotu, kas ir patiesi draugi. Un vijaukākais, ko Tev kāds var pateikt - sarmīt, Tu esi ļoti labs cilvēks, un Tu esi pelnījusi, lai Tev blakus arī būtu labi cilvēki. Tad atkal acīs sariešas asaras. Laikam šī VU bija asaru universitāte, tā ka emocijas ir tik lielas, ka asaru kunkuļi veļas lēveriem.
Un tad vēl es kļūstu aizvien rūpīgāka un mātišķāka. Ar segu segšanu, ar klusuma meklēšanu draugiem, ar glāzi ūdens un aukstu alu. Ai, tās tikai tādas lietas un atmiņas, dažas es pārcilāšu vēl ilgi.
Jā, un tad vēl visādi pārsteigumi, bildinājumi, pārdzīvojumi, kādi nav bijuši 7 gadus, ka ne ko pielikt ne atņemt |
|
|