| šodienas grābstības |
[May. 30th, 2006|02:06 pm] |
mana jaunā dzīve ir aplauzusi savus radziņus, kad jūtams kaut kas no vecās dzīves. vakar bija mazliet stulbās vecās dzīves, jo atkal atrados uz skatuves ar mikrofonu un divatā ar tādu pašu kompleksaino solitu kā es, triecām vaļā, kurš skaļāk. tā jau var visu kažoku nodziedāt.
"Spalvas pa gaisu" patiesībā ir sterils iestādījums, kurā nevar atrast visādus sīkumus, kas iesit pa galvu. Piem, Depo tualetes uzralsti vai 15. autobusa pasažieri. Par 15. autobusa pasažieriem patiesībā ir stāsts, kas jāpieraksta. Mana vienīgā saskarme ar viņiem ir apmēram reizi divos mēnešos, kad atgriežoties no latgales, izkāpju ķengaragā un man ir nepieciešamība nobraukt divas pieturas līdz mājām ar minēto busu. man tajā autobusā paliek slikti, jo pasažieru sejas ir šausmīgas. pirmkārt, viņas ir neproporcionāls, mazas un garas un ar jokainām acīm. dažreiz man liekas, ka tie cilvēki vispār ir miruši. skaies ir truls, vai arī tāda vispār nav. visapkārt saožams arī aromāts, kas atgādina kaut ko vecu, nav pat konkrēti aojaušams - ko. varbūt tā vnk smaržo ļoti liels vecums, kaut gan autobusā brauc arī pasažieri (ja vien viņi vispār ir), kas atgādina bērnus. tad nu es pētuu šo skatu un kaklā lēnām kāpj vēmekļu priekšnojauta, galva sāk reibt. parasti stāvu tuvu durvīm, lai izdzīvotu. tā lūk man iet tajā autobusā. vienu dienu paņemsū piknika grozu, un iesēdīšos tajā mistiskajā autobusā pavadīšu ilgāku laiku, lai veiktu pētījumu, sekošu dažiem pasažieriem uz mājām un tādā garā.
tad vēl es šodien veicu pētījumu bibliotēkā. aizslāju palasīties sieviešu žurnālus. jāuzina, kas šovasar modē un tā. bet ar otru aci (lasīju tātad ar vienu) vēroju cilvēkus. secināju, ka vairumā gadījumu cilvēki nāk uz bibliotēku ar skaidri zināmu mērķi - man vajag grāmatu "vadības sistēmu reforma". tas ir labi, jo mērķis arī aizved pie miljona. bezmērķīgi sēdēt bibliotēkā un šķirstīt to, ko acis rāda, ir slikti. tātad es esmu slikts. un man nebūs miljons. labi, tas bija joks, tieši bežmērķīgi šķirstot šo un to var atrast ko interesantu. Tā šodien es laikrakstā Latgales Laiks atradu romantisku un patiesu mīlas stāstu par jauniešiem, kas 1936. gadā abi noslīcinājās, jo vecāki viņiem neļāva būt kopā - latviešu Romeo un Džuljeta. Izkopēju šo stāstu arī priekš Jums, draugi. Ievai Jonaitei piemēram ļoti patika. |
|
|
| |
[May. 30th, 2006|04:40 pm] |
|
vēlme radīt bērnu mani nomoka ar katru dienu vairāk. tā ir patiesībā visjaukākā doma, kas man jelkad ienākusi manā 15. autobusa prātā, bet tā neļauj spriest racionāli. tas ir mazliet biedējoši. jo tā nav atbildīga politika ne pret bērnu, ne pret bērna tēvu. lai gan vīriešiem tomēr ar jābūt atbildīgiem. (labi, stulbene, tas pēdējais teikums bija, lai mētātos ar darbas karotēm) |
|
|