| ikdiena |
[Apr. 30th, 2006|11:51 am] |
mazliet skumdina, ka visi kārtīgi saplānotie darbiņi ir izgāzušies, jo mans draugs ģenītis svin savu diplomdarba uzrakstīšanu, svin tik ļoti, ka nevar sagaidīt, kad es vienreiz vilkšos ārā no darba un beigšu piedalīties kaut kādās dumjās sēdēs, ir taču jāpaspēj, kamēr nav sākušās debates. vakara pirmo daļu pavadu smejoties, nakti - aizmiegot, rītu, pamostoties un secinot, ka ilgi pazītie cilvēki var sagādāt arī pārsteigumus savā izskatā. no kailuma jau neesot jākaunās. bet visi plāni ir izgāzušies, jo ne mēs ar aneti esam limbažos, ne ģenītis ar rinķīti ogrē. telefoni nedarbojas, jo ir divu veidu stulbeņi - vieni, kam nav kredīta, otri, kam ir izladējušies telefoni. protams, visam pieredzētajam ir jāpaliek starp mums, kaut vai tikai tāpēc, ka nedrīkst ņirgāties par ģenīti. viņs itkā esot darījis daudz slikta, bt vēl vairāk laba, tāpē kušs. lai neciestu kvotas
vakar skatījos daudz stulbu filmu, piem, šausmene 2, vai arī raidījumu Skrējiens pēc miljona. māsa mani dauza, brālis tikmēr uztaisa picu un es nemaz nejūtu vajadību ballēties tikai tāpēc, ka vacēki nav mājās. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2006|01:36 pm] |
|
man liekas, maz ir palikušas lietas, kas mani spētu aizraut, jo ir uzradusies nepieciešamība pēc drošības sajūtas. es cenšos visu apsvērt - vai man tiešām tas ir vajadzīgs, ka salīdzinot ar iepriekšējās vasaras bezrūpību un bohēmu, tagad ir palikūšas tikai ilgas pēc idealizētām lietām un cilvēkiem, kādi viņi nemaz nav. man pašai paliek mazliet bail |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2006|10:54 pm] |
|
nožēlojamā pieradumu verdzene. ne ko vairāk. kāpēc man ik palaikam ir jāaizliedz sev atvērt acis un ausis |
|
|