| |
[Feb. 7th, 2006|10:13 am] |
vakar bija viena no tām dienām, kad jāmirst nost. mans ķermenītis atgādina kuslu, karā cietušu organismu pirms sirdtriekas. Tad gribas teikt - nekas, nekur, neko, nevienam. Priecina vien sarakstīšanās ar Latvijas austrumu galvaspilsētu. Kad neesi tur klāt, tad visi nacionālie jautājumi vairs nav svarīgi. Neredzu, nedzirdu - tātad nav! Nu jā, un Tu jau iedomāies, ka nav sevišķi spīdoši ar mani, un tad es ierodos citā pasaulē, kur valda bērnu nevainīgie smiekli, neviltoti smaidi un emocijas.
Es esmu ļāvusi sevī iezagties cinismam, tam manī ir daudz vietas. Un tas sāp. Bet bez tā - nu nekādīgi. Tāpēc es vāveroju, iepatikās man tas jaunais debašu termins. Vāverošana patiesībā ir nīcināma ārā, tāpēc man jau ir gatavs darbības plāns. Es zinu, kāpēc esmu ieslīgusi šajā purvā, es zinu, ka arī viegli nav tikt arā, bet tai pat laikā, es zinu, ka turpināt arī tā nedrīkst. Es vismaz zinu...Ar mani pavisam drīz viss būs kārtībā. |
|
|
| |
[Feb. 7th, 2006|10:12 pm] |
|
tukšu salmu kulšana. man liekas, ka tas tagad ir stilīgi. nu dien. un man par to nāk homēriski smiekli. |
|
|