| |
[Jan. 10th, 2006|09:16 am] |
|
vakarvakaru pavadīju ar cilvēku, kurš nemitīgi atgādināja, mēs dzīvojam, lai sasniegtu visu, ko gribam, citādi nav jēgas. mani tas mulsināja, jo pašai nekad nav bijuši tādi uzstādījumi, bet es ticu, ka viņš sasniegs to, ko grib. un es turpinu dzirkstoši smieties par plāniem, uzdevumiem, termiņiem, naudām, pasākumiem un to, kā mani raksturo mans vakara kolēģis (manī esot apvienots gan vīrietis, gan sieviete pareizās proporcijās, tāpēc ir interesanti runāt un skatīties). līdz beigu beigās, konstatēju, ka mājās esmu vēlu, taksis ir nesamērīgi dārgs un man vairs nav bankas kartes. pazuda. |
|
|