| |
[Oct. 18th, 2005|04:31 pm] |
|
Šodien viens mans draugs aizgāja uz mēnesi. Aiziet - tas nozīmē noslēpties no visiem, izslēgt telefonu un izlogoties no visiem iespējamajiem draugiem un citiem netiem, pazust laukos. Tikai Sviesta ciba palikusi un klusēs mēnesi. Ja godīgi, tam neticu, bet drošvien ik palaikam pazudīs, jo dzīve taču ir grūta. jā, kam gan nav, bet ja tā, tad kāpēc meži nav pilni ar paslēpušamies dzīves jēgas meklētājiem un draugiem.lv lietotāju skaists tikai aug? Man jau liekas, ka dzīvi sadakterēt var tikai dzīvojot. Elpojiet dziļi! Tāda filma bija. Un man liekas, ka tas ir labākais veids kā nepazust pirmkārt jau pašam sev. Pirms dažām dienām man likās, ka esmu sabrukusi, tā, ka ļoti, ļoti gribas raudāt. Pašai sevis žēl. Kā bārenītei. Ir lietas, ko nevar aizmirst, ir lietas, ko nevar piedot, ir lietas, ko nevar tā vienkārši palaist pa straumi. Un tagad man apkārt pēkšņi saradušās tik daudz skumju, ka vienā jaujā nevar paņemt. Paņemtu celefāna maisiņu un iemestu skumju miskastē, atkritumi taču jāškiro, bet nē, skumjas nedodas rokā |
|
|