| |
[Sep. 29th, 2005|09:54 am] |
šonakt man bija tik skaists sapnis, ka negribēju celties. vēl mirkli pabūt zem segas un izbaudīt. bet ar nežēlīgu skaidrību apjaušu, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies, kājai negribīgi pieskaroties zemei. šonakt vispār viss bija savādāk. pēc ilgiem laikiem gulēju pie atvērta loga un nebija nemaz, nemaz auksti. man salst pavisam citādi, ne no aukstuma.
kāpēc kāds izdomāja man uzsūtīt to sapni?
par status qou: vakar gandrīz aizbraucām ar māsu uz Tīraini. Labi, ka mums pietika sapratnes to nedarīt, jo saldīg es šodien darbā būtu pilnīgi nelietojama. Un vēl vairāk slima kā esmu tagad.
Un vēl man ļoti gribās dziedāt dziesmu par Balto. Dziesma ir apmēram šāda - nanananananana. Bet svarīgs ir ritms un uzsvari. šo dziesmu izgudroja man tēvs. Baltais ir dižens suns, kurš īstenībā ir apburts princis, kas pa Pļavnieku pagalmiem meklē gredzenu, kas ļaus viņam atgūt prinča izskatu. Baltais ir ļoti cēls, viņš neskraida kā citi suņi, ostīdami viens otram dibenus un siekalodamies. Baltajam tādas pasaulīgas lietas ir mazsvarīgas, viņs turpina cēli apstaigāt savus Pļavnieku īpašumus. Arī Normundam (tēva šoferim) patīk Baltais, un viņš vienmēr salutē sunim ar mašīnas signāluguņiem. Baltais šad tad ir redzams arī pie Rīgas 90. vidusskolas, tāpēc viņu šad tad redzarī frika. Frika tagad arī diedās dziesmu par godu Baltajam. |
|
|