jau kuro nakti pēc kārtas es sapnī nespēju sasaukt savu uzticamo sargu un draugu, kas mani apmeklēja, pestīja mierināja, un brīdināja jau kādus gadus 4-5. ir bijuši mirkļi pirmstam, kad pamosties ar kamolu kaklā un norītam asarām un sāpošu sirdi, kad strīds vai kas cits ir padarījis mūsu tikšanos tajā paļavā neciešamu un sāpīgu, bet tagad ir sajūta, ka viņa vienkārši vairs nav. es neesmu radusi pazaudēt tēlus sapņos, kas man dārgi.
 kur , velns, tu esi? 

lai vai kā es sēdētu stāvētu vai gulētu - es gāžos uz labo pusi un braucu virsū portatīvā monitoram.
mīļā , tā jau ļooooooti sen nav bijis.

ietinušies segā, skatamies mistiskus krimiķus, ēdam rozīnes.
daudz rozīņu.mmm.pēc garas pastiagas pa arā esošo "pasakaino laiku".